Apjumības

    Astronomiskie rudens saulgrieži - brīdis, kad nakts kļūst tikpat gara kā diena, ir 23. septembrī. Tomēr no folkloras materiāliem varam spriest, ka saulgriežu svinības laika gaitā tika piesaistītas Miķeļa dienai - 29.septembrim. Tādēļ šos svētkus bieži vien mēdz saukt par Miķeļiem.

Mikālīts bagāts vīrs,           Tas atnāca zābakos; Šādi tādi laikgadīni Nāca kārklu vīzītēs.

    Ap šo laiku arī visai labībai jau bija jābūt nopļautai un savestai zem jumta. Tādējādi saulgriežu svinības saplūda ar ražas novākšanas svētkiem, no kurienes arī nosaukums Appļāvības. Viena no svarīgākajām pļaušanas beigu izdarībām ir Jumja dzīšana jeb ķeršana, no kuras cēlies nosaukums Apjumības. Protams, sākotnēji Appļāvības/Apjumības svinētas, kad raža nopļauta, kā nu kurā vietā un kā nu kuru gadu, bez noteiktas piesaistes kādai dienai. Tomēr ar laiku arī šie svētki piesaistīti Miķeļiem un zināmā mērā saplūduši ar tiem.
    Jumis ir auglības un ražības nesējs. Saglabājušies tā izskata apraksti, kurus vieno izpratne par Jumi kā par dabas veltēs tērptu vīriņu.

Es redzēju vecu vecu       Pa olaini staigājam. Tas bij mūsu miežu Jumis Dzelteniem zābakiem, Dzelteniem zābakiem, Sarkanzaļā vestītē.

    Jumim acīmredzot ir sieva, arī bērni.

Jumīts veda Jumaliņu        Rudzu ziedu vizināt: No kalniņa lejiņā Kūpēt kūp kumeliņi.

    Vasarā Jumis dzīvo ārā - druvā, mežā - augos, kas saauguši pa divi vai vairāk kopā, piemēram divās vārpās uz viena stiebra. Atrast Jumi skaitījās laba zīme, jaunai meitai tas varēja nozīmēt drīzas kāzas.

Es atradu rudzu Jumi        Deviņām vārpiņām; Šogad būs tautu dēls Deviņiem kumeļiem.

    Laika gaitā Jumja tēls sadalījies un katrai labībai, augam ir savs atsevišķs Jumis.

Mīžu Jums ar Auzu Jumu Obi leli līlējās: Mīžu Jums līlējās, Jam ir veiri dzārōjeni; Auzu Jums līlējās, Jam ir bāri kumelēni.

    Apjumībās Jumis jānoķer un jāpataupa citam gadam, tādējādi nodrošinot auglību arī turpmāk. Bijuši dažādi Jumja ķeršanas veidi, tomēr galvenā doma bija pļaut no āra uz vidu, neļaujot Jumim aizbēgt, un, kad palikusi maza, nenopļauta labības kopiņa, paglabāt to (un Jumi tanī) līdz nākamajam gadam - vai nu to vienkārši sasienot un izravējot, vai uzliekot akmeni, vai nopinot no tās vainagu un noliekot to klētī, vai kā citādi.

Vysu dīnu Jumi dzynu      Pa lelū teirumeņu; Tī sadzynu, tī sajēmu Teirumeņa galeņā, Teirumeņa galeņā, Zam palāku akmisteņu.

    Protams, kā jau pa svētkiem (un piedevām vēl rudenī, kad ēdamā visvairāk), tiek dūšīgi ēsts un dzerts. No jaunās labības tiek cepts liels Jumja maizes klaips.

Jumītim klaipu cepu          Triju rītu malumiņu; Pieci vīri, seši zirgi, Nevar klaipu kustināt.

    Bez šaubām, netrūkst arī citu ēdienu un dzērienu. Mielasta laikā dzied dziesmas, iet rotaļās un dančos. Īpaši atzīmējama cīņa ap steberi. Saimniece barvedei (parasti - aktīvākajai, mutīgākajai sievai, kas spēj gan sievu un meitu baru vadīt, gan puišus kārtīgi apdziedāt) iedod steberi - diegā savērtus burkānu un pāri sīpolu (var būt arī citi līdzīgas formas dārzeņi vai augļi). Barvede un citi sievišķi ar steberi kaitina puišus.

Dziedi, dziedi, barvedīte, Ar to āža steberīti; Puišiem nāsis izbadīšu Ar to āža steberīti. Dziedat, meitas, dziedat, sievas, Sargājati steberīti.

    Puiši mēģina steberi atņemt, un sākas jautrs cīniņš, līdz puiši steberi dabū un savā starpā sadala. Viena no vārda stebere nozīmēm, kurā tas šinī gadienā droši vien lietots, ir pipele. Bez tam, tā kā uz Miķeļiem parasti kāvuši āzi un tautasdziesmās pārsvarā runa ir par "āža steberīti", ir pamats uzskatīt, ka agrāk cīņa notikusi ap īstu āža pipeli, nevis tās atdarinājumu.

Plūciet, manas plūcējiņas,   Kaušu āzi vakarā; Pašai bara vedējai, Tai tā āža steberīte.

    Vispār, Apjumības bijušas nerātni svētki, kā jau auglības svētkiem pienākas.
    Tā kā raža līdz Miķeļiem tika novākta, tad bija īstais laiks gadatirgum, kur tirgoties un mīties, kalpu nākamam gadam nolīgt, varbūt arī nākamo sievu saderēt. Miķeļi skaitījās pēdējais laiks, kad derēt. Ja līdz Miķeļiem meita nebija bildināta, tad gandrīz droši vēl viens gads meitās jādzīvo.

Slauku savu pagalmiņu,      Miķeļdienu gaidīdama; Kad atnāca Miķeļdiena, Sviežu slotu sētmalē, Lai sapuva tautu dēls, Kā slotiņa sētmalē.

    Mūsdienu latviešu sabiedrībā rudens saulgrieži ir gandrīz aizmirsti, un atšķirībā no Lieldienām, Jāņiem un Ziemassvētkiem, tikpat kā netiek svinēti. Daļēji tas izskaidrojams ar tautas urbanizāciju, attālināšanos no lauku darbiem, līdz ar ko ražas novākšanas beigas netiek izjustas kā kaut kas īpašs, daļēji ar to, ka ap Miķeļiem nav lielu kristiešu svētku, ar kuriem Apjumības būtu varējušas saplūst un pastāvēt baznīcas "pagrīdē". Bet jebkurā gadienā ceru, ka tu šos svētkus neaizmirsīsi un turēsi godā.
    Nu ko, mums atlikuši vēl vieni saulgriežu svētki, tu jau zini, tie ir Ziemassvētki.

Jāņi	Ziemassvētki