Lieldienas

    Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums - Lieldienas, Liela diena - norāda uz būtisko šajā notikumā.
    Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek cilvēkotas vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

Četras māsas Lieldieniņas, Četri brāļi Ziemassvētki;        Astoņām dieniņām Daram saldu alutiņu.

    Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa saime. Meitas pa ziemu ir čakli strādājušas un pūra lādēs sagūluši gan jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai izrāda?

Raibu mešu, raibu aužu, Lielās dienas gaidīdama;        Kad atnāca Liela diena, Raibu velku mugurā.

    Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,         Vītējiet saulītē: Nāks māsiņa šūpoties Visas trejas Lieldieniņas.

    Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.
    Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.

Karat, brāļi, šūpulītes             Augstā kalna galiņā; Lai redzēja tā māsiņa, Kas tautiņu lejiņā.

    Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.
    Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm.

Dodu olu bāliņami Par šūpuļu kārumiņu; Divas devu tautiešami            Par augsto šūpošanu.

    Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.

Kas to Lieldienu                    Iešūpoja, Tam auga liniņi, Tam kaņepītes.

    Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda.

Ai, odiņi, masalīši, Neēdiet šovasar: Jau es gana šūpojos, Visas trīs Lieldieniņas.

    Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.
    Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem.
    Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.
    Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija - putnu dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.
    Tā kā ļoti svarīgu vietu Lieldienu norisēs ieņem darbības ar pautiem, tad par tām runāsim atsevišķā lapā.

Saulgrieži

Lieldienu olas