Jāņi

    Tad, kad pienākusi gada visgarākā diena, kurai seko īsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Īstā Jāņu diena pēc Gregorija kalendāra ir 23.jūnijā.
    Jāņi ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki. Tāpēc tiem gatavojas jo cītīgi. Jāapdara lauku darbi, jāizravē dārzi un puķudobes, jāsakopj sēta. Saimnieces sēja sieru, saimnieki no miežiem darīja alu.
    Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tanī plūktām zālēm piemīt īpašs spēks. Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc appušķoja gan laukus, gan dārzu, gan sētu. Pušķošanai visvairāk izmantoja bērza meijas un ozola zarus.
    No ozola zariem vija vītnes un vainagus. Izrotāti tika arī dažādi priekšmeti.

Es uzliku dzirnavām            Ozolzaru vainaciņu; Lai tās man viegli tek, Līdz citam Jānīšam.

    Zāļu vainagi tika arī lopiņiem.
    Tā kā Jāņu naktī arī raganas un burvji nesnauda, vajadzēja nodrošināties pret viņu kaitējumiem. Tādā nolūkā pie durvīm un arī citās vietās lika pīlādžu zarus. Ļaunuma atvairīšanai noderēja arī dadži, nātres, dažādi asi priekšmeti. Īpaši no skauģiem sargāju lopu laidaru.

Es iespraudu izkaptiņu        Savā govju laidarā; Lai ragana nosagrieza, Ātrajā skrējienā.

    Par Jāņu zālēm sauc visus zaļumus, kas plūkti Jāņu dienā un Jāņu vakarā, taču tautas dziesmās visbiežāk pieminētas madaras, vībotnes, āboliņš un buldurjānis. Ar zālēm izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienās staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem. Pa grīdu izbārstīja sakapātas lapas un sasmalcinātas kalmes.
    Kad visi priekšdarbi bija pabeigti, posās uz Jāņu svinībām, apvilka godadrānas. Meitas un sievas Jāņu vakarā rotājās ziedu vainagiem. Puišiem un vīriem galvās bija ozollapu vainagi.
    Visupirms aplīgoja saimnieku un saimnieci. Viņus šajā vakarā godāja par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Visi pārējie, gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi, tika saukti par Jāņa bērniem. Jāņu tēvs un Jāņu māte pateicās par veltēm, vainagiem un zālēm, un aicina Jāņa bērnus pie galda. Uz galda nedrīkstēja trūkt siera un alus.

Jāņu māte sieru sēja            Deviņiem stūrīšiem; Jāņu tēvs alu dara No tā miežu gabaliņa.

    Kārtīgi iestiprinājusies, saime devās aplīgot tīrumus un dārzus, ēkas un lopus. Tāpat kā pusķošanas, arī aplīgošanas nozīme ir gādāt laimi, svētību un bagātību.
    Par līgotnēm Jāņu dziesmas sauc tādēļ, ka tām raksturīgs īpatnējs stiepts piedziedājums "līgo". Taču ir sastopami arī citi, piemēram "līgā", "līgē", "līgo, Jānīt" u.tml. Latgalē izplatīts ir "rūtō", "rūtoj".
    Jāņu bērni aplīgoja visu, ko vien vēlējās. Aplīgojuši savu saimniecību, tie devās uz kaimiņiem un aplīgoja arī tos. Jāņa bērni bija gaidīti, jo viņu ierašanās sekmēja pārticību un saticību mājā. Ciemošanās laikā allaž notika arī apdziedāšanās ciemiņu un mājinieku starpā.

Lieldienu olas

Apjumības