Ziemassvētki

    Ceturtie un pēdējie saulgriežu svētki ir Ziemassvētki - laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas.
    Pate saulgriežu diena ir 22. decembrī. Taču, cik varam spriest no tautas dziesmās un citiem materiāliem, Ziemassvētki svinēti 3-4 dienas sākot ar 20.-21. decembri.

Ai, bagāti Ziemassvētki, Pastaliņu pūdētāji: Trīs dieniņas, trīs naksniņas        Man kājiņas nenoautas.

    Kā jau visus saulgriežu svētki, arī Ziemassvētkus svinēja itin līksmi.

Kas tur skaņ, kas tur reib,           Viņas kolna lejeņā? Atīt svātki doncōdami, Snīgu gaisā spardēdami.

    Protama lieta, Ziemassvētki ir ļoti gaidīti.

Simtiem cepu kukulīšu Ziemassvētku gaidīdama; Simtiņš nāca danča bērnu           Ziemassvētku vakarā.

    Tiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri - pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes - tupenī sadurti salmi vai niedres.
    Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus, alu.

Ko mēs, bērni, ēdīsim Ziemassvētku vakarā? Būs zirnīši, būs pupiņas,            Būs cūciņas šņukuriņš.

Kas man koču ir nedeva             Ziemassvētku vakarā, Lai tam zirgs mežā skrēja Ar visiem lemešiem.

    Ziemassvētkos dziedāja dziesmas, gāja rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza - tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris Ziemassvētkos.

Treis dīneņas Zīmassvātku,         Pataisom oluteņu; Nu jir laiks viļceņam Kozu gyut dōrzeņā!

    Izplatīta Ziemassvētku vakarā bija arī nākotnes zīlēšana.

Gāju bišu klausīties Ziemassvētku vakarā: Ja bitītes daiļi dzieda,                  Tad būs miežu vasariņa.

    Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana (ne velti to mēdz saukt arī par Bluķa vakaru) - iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējajās sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi - ka izvelkot bluķi pa malu malām no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Bluķa māte bluķi vēla Pašā Bluķa vakarā. Lai veļ bluķi trīsi reizi, Nenāks mošķi caur sienmāli.

    Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Tomēr, tā kā ķekatās lekts ne tikai Ziemassvētkos, bet jau no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem, tad mēs tās esam izdalījuši atsevišķā lapā.
    Vēl varētu piebilst, ka tev tik labi pazīstamā Ziemsvētku eglīte un Ziemsvētku vecītis ir ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100-150 gadiem. Ziemassvētki nav nekādi klusie miera svētki, tajos skaļi jālīksmojas.
    Nu ko, viena gada saulgrieži cauri, bet nebēdā, nākamais vairs nav aiz kalniem - nāk pavasaris un sākas jauns gads ar saviem saulgriežiem.

Eite prom Ziemassvētki Ar saviem pīrāgiem; Mums atnāks Lieldienītes            Ar raibām oliņām.

Apjumības

Ķekatas