Tradicionālās kultūras apzināšanas kopa
Trokšņu iela
Folkloras festivāla Baltica skatē, 2006. gada janvārī
Dibināts: 1998. gada oktobrī
Atrodas: Rīgā
Vadītāja: Anete Simanovska
Dalībnieku skaits: 7, no tiem pēc vecuma:
no 14 līdz 24 gadiem: 1
no 25 līdz 44 gadiem: 6
un pēc dzimuma:
vīriešu: 2
sieviešu: 5
Darbības veidi: dzied, spēlē, danco, iet rotaļās
Muzīkas:
vijole,
bungas
u.c. sitamie,
ģīgas,
stabules,
zobuspēles,
kokles,
mutes ermoņikas.
Apraksts:
Kopa radusies 1998.g. rudenī. Līdz šim kopas dalībnieku skaits svārstījies no
3 līdz 8; tā vienmēr atvērta jaunpienācējiem. Nosaukums Trokšņu iela palicis
no kādreizējās pulcēšanās vietas viduslaiku Rīgas pašā malā nu jau kā
simbols ar plašām interpretācijas iespējām. Robeža laikā un telpā, Rīgā
sanākušajiem neaizmirstot savas saknes viņpus mūŗiem un atkalatrodot sevī no
tāliem senčiem mantoto pamatu.
Kopas darbības pamatā ir visaptveŗoša interese par tradicionālo kultūru,
pievēršot īpašu uzmanību mūsdienu parādībām, kas citreiz hipotētiski,
citreiz nepārprotami liecina par senas tradīcijas nepārtrauktību. Tādējādi
katrs dalībnieks vispirms balstās savas dzimtas mantojumā. Kopīgi izzinām un
apgūstam dažādu Latvijas novadu tradīcijas, to savdabību un iekļaušanos lielo
kultūrvēsturisko apgabalu kopainā. Salīdzināšanai interesējamies arī par citu
tuvāku un tālāku tautu tradīcijām.
Galvenie darbības virzieni:
~ tradicionālā dziedāšana metodiska manieres apguve gan nodarbībās pie
speciālistiem, gan studējot tradīcijas pārmantotāju dziedājumu ierakstus, gan
vienkārši ieklausoties attiecīgā novada ļaudīs vispār, gan apspriežot dziesmu
tekstus savā starpā;
~ tradicionālā muzicēšana pagaidām pārsvarā individuāla atsevišķu skaņurīku
spēles apguve, meklējot sadzīvisko un kultūrvēsturisko kontekstu (vijole,
bungas u.c. sitamie, kokles, tāšu taures, stabules, ģīgas, rata lira, mutes
ermoņikas, vargans...), kā arī saspēlēšana ar citām kopām un konsultācijas ar
speciālistiem kapellas muzicēšanas principu apguvē ar nodomu veidot arī savu
kapellu;
~ tradicionālā amatniecība (jostu un prievīšu pīšana un aušana, celošana,
adatas pinums, vērpšana ar vārpstiņu; tīklu darināšana; guļbūves;...) no
profesionālas specializācijas līdz vēl tikai daļēji apgūtiem rokdarbiem
galvenokārt tērpu darināšanai. Tērpi 1) Austrumbaltija, 12.-14.gs.; 2)
latvieši, 19.gs. uzsveŗot attiecīgā laikmeta ģērbšanās stilu un principus
kopumā, kā arī katram ņemot vērā savu sociālo izcelsmi un stāvokli;
~ dziedniecības augi, dabīgās krāsvielas un tradicionālā virtuve dzimtas
mantojuma apzināšana plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā, mācīšanās gan no
grāmatām, gan mežos, pļavās un dārzā.
Tieši vēlēšanās veidot savu dzīvi kā pašiem patīk savedusi un tuŗ mūs
kopā. Pasniedzot sevi kā kopu, mums rodas iespēja aktīvi piedalīties
lielākos sabiedriskos pasākumos tie mums ir svētki, kur satikt citus un
paskatīties, kā pasaulē dzīvo. Tur mūs parasti var sastapt vai nu kā folkloras
kopu koncertos un festivālos, vai nodarbojoties ar senajiem amatiem un
tirgojot garšaugus, dziedniecības augus un vēl šo to viduslaiku svētku vai
amatnieku tirgos. Festivālus meklējam paši, bet, ja labi ļaudis aicina un
pasākums mums patīk, labprāt piedalāmies.
Lietavā, 2005.g. maijā
Adrese: Anete Simanovska, Meža 7a-48, Salaspils, Rīgas raj., LV-2169, Latvija
Tālrunis: 26548358
Faksimils: 7240409 (ar norādi Anetei Simanovskai)
E-pasts: an.ka_1817_N@N_inbox.lv
Ziņas sniegtas: 2007. gada 16. janvārī