Skaņu rīki

    Skaņu rīki (saukti arī par muzīkām, tagad biežāk tiek saukti par mūzikas instrumentiem) ir jebkādi rīki, kuri domāti skaņas radīšanai. Tādi rīki, kas domāti kam citam, bet skaņu rada darba procesā (piem. čīkstošas durvis, rūcošs motors), par skaņu rīkiem netiek uzskatīti. Līdz ar to iespējamo skaņu rīku klāsts ir praktiski neierobežots - jebkurš cilvēks var izgatavot kaut kādu neredzētu rūcekli, purkšķekli vai spiedzekli un tas būs jauns skaņu rīks. Tomēr laika gaitā ļaudis ir izveidojuši tādus skaņu rīkus, kas labi skan, ir ērti izgatavojami un spēlējami. Šos skaņu rīkus, ja reiz tauta tos spēlē, mēs it kā varētu saukt par tradicionālajiem jeb tautas skaņu rīkiem. Taču tas diemžēl nav tik vienkārši...
    Pēdējā laikā, attīstoties tehnikai un sakariem, ir radušies jauni skaņu rīki, kuri darbojas ar elektriskās strāvas palīdzību un paver šķietami lielas iespējas to lietotājiem (ļoti skaļa skaņa, vairāku rīku vienlaicīgas spēles imitācija u.c.) pie salīdzinoši nelielām izmaksām, tāpēc lielākā daļa mūsdienu muzikantu izmanto tos. Tomēr tiem ir arī sava ēnas puse - strāvas atkarīgie skaņu rīki rada mākslīgu, nedabisku skaņu, kas neļauj nodot tālāk un saglabāt visu to tradicionālās mūzikas krāšņumu un dziļumu, kas krājies gadsimtiem ilgi. Tāpēc cilvēki, kuriem rūp šī krāšņuma saglabāšana, jaunos rīkus par tradicionāliem neuzskata un cenšas saglabāt un izmantot to tradicionālo skaņu rīku klāstu, kas tautai bija raksturīgs pirms kāda laika, mūsu gadījumā pirms kādiem simts gadiem.
    Latviešu tautas skaņu rīku aprakstus ar attēliem un skaņas ierakstiem vari aplūkot mūsu servera muzīku iecirknī. Šinī lapā mēs tikai aplūkosim kopainu.
    Skaņu rīkus pēc to veida var iedalīt dažādi. Mūsu muzīku iecirknī mēs izmantojam trīsgrupu dalījumu, kas cilvēka intuitīvai izpratnei tuvāks. Tomēr patlaban izplatītākais un zinātniskajā literatūrā lietotais ir Hornbosteļa-Zaksa dalījums. Skolas kursā uzskatu par pareizāku apgūt zinātnisko, nevis sadzīvisko dalījumu. Tātad:
       Pašskanošie
          sitamie: trejdeksnis, eglīte, klabekļi, velna bungas, zvani
          strinkšķināmie: vargāns (atrasts arķeoloģiskos izrakumos)
          lociņa: zāģis
       Pūšamie
          stabules veida: svilpes, svilpaunieki, stabules
          mēlītes veida: dūkas jeb dūdas, bērztāss, pēga jeb niedru stabule, spiegana, ganu rags, ermoņikas
          piemutņa veida: āžrags, taure
       Sitamie
          bungas, sietiņš
       Stīgu
          strinkšķināmie: kokle, cītara
          lociņa: spēles, dūdas jeb pūšļa vijole, ģīga jeb vienstīdzis, vijole,
          sitamie: cimbole
    Tagad par laiku, kad kuras muzīkas sāktas lietot. Vienīgais instruments, ja neskaita vienkāršus sitamos, pašskanošos un pūšamos, par kuru nav zināms, kad un no kurienes tas ieceļojis pie latviešu senčiem, ir kokle. Tāpēc, un vadoties vēl pēc citām pazīmēm, varam uzskatīt, ka tas ir mūsu vietējais skaņu rīks un ar to lepoties. Kokle spēlēta jau ļoti sen, tomēr pirmā rakstiskā liecība par to ir no 15. gadsimta. Citi instrumenti ir agrāk vai vēlāk ieceļojuši, piemēram, dūkas - 16.gs., pijoles - 17.gs., ermoņikas un cītaras -19.gs.
    Šī ir pēdējā lapa pirmā gada programmā, tāpēc tagad vari pārbaudīt savas zināšanas pārbaudes darbā.

Trijsolis un valsis