Kalendārs

    Sadzīvē par kalendāru biežāki sauc driķētu grāmatu, kurā dienas vienam gadam uzskaitītas, tomēr šī nozīme ir tikai atvasināta. Pamata nozīme, par kuru še arī runāsim, ir laika skaitīšanas sistēma, tātad veids, kā ļaudis skaita laiku, pēc kādām noteiktām dabas parādībām vadoties (pielikumos gan ievietoti arī sakāmvārdi, ticējumi un mīklas, kuros vārds "kalendārs" lietots grāmatas nozīmē).
    Cilvēka dzīves rituma pamatā ir trīs astronomiskas parādības - dienas un nakts, Mēness fāžu, kā arī gadalaiku mīšanās. Dabiski, cilvēks tām deva vārdus un tā radās dienas (diennakts), mēneša un gada jēdzieni. Viss bija labi, kamēr cilvēks nemēģināja atrast starp tiem sakarības. Problēmas radās, mēģinot gadu sadalīt mēnešos un dienās, kā arī mēnesi dienās. Izrādījās, ka gadā nav vesels skaits mēnešu, bet gadā un mēnesī - dienu. Tā kā cilvēks sadzīves vienkāršošanai tomēr gribēja nonākt pie kādas sakarības, pie kam veselos skaitļos, tad nekas cits neatlika, kā izvēlēties kādu no jēdzieniem par pamatu un pārējos pielāgot tam. Visdabiskāk bija izvēlēties īsāko - dienu.

Kas to teica, kas redzēja, Ka saulīte nakti guļ? Dienu brida zaļu birzi, Nakti jūras ūdentiņu.

    Tālāk bija jāizvēlas starp gadu un mēnesi. Tie, kuri par svarīgāku izvēlējās mēnesi, nonāca pie Mēness kalendāra, kuri gadu - pie Saules kalendāra, kuri mēģināja abus savstarpēji saskaņot - pie Mēness-Saules kalendāra. Folklorā un vēsturiskos materiālos var atrast apstiprinājumu, ka latvieši droši vien izmantojuši visus šos kalendāru veidus.
    Mēness kalendāra mēneši bija pamīšus 30 un 29 dienas gari. Tie tika iedalīti sešās nedēļās, kuras savukārt sastāvēja no piecām dienām (katra otrā mēneša pēdējā nedēļa bija tikai četras dienas gara). Jauna diena sākās vakarā, tad kad parādās Mēness. Piektā dienā strādāts netika un tā tika svētīta. Gads sastāvēja no divpadsmit mēnešiem, tātad tas bija tikai 354 dienas garš - kādas 11 dienas īsāks par astronomisko Saules gadu. Līdz ar to viens un tas pats mēnesis dažādos gados varēja būt gan vasarā, gan ziemā.
    Saules kalendāra gads ir aptuveni 355 dienas garš. Skaidrs, ka tas tika dalīts gadalaikos, vispirms tikai ziemā un vasarā, tad arī pavasarī un rudenī. Domājams, ka par dalījuma punktiem ņemti četri saules grieži (Lieldienas, Jāņi, Miķeļi, Ziemassvētki), un vēl četras dienas, kas tiem pa vidu iraid (Meteņi, Ūsiņi, Jēkabi un Mārtiņi), tātad gads dalīts astoņās daļās. Kā tas iedalījies smalkāk, pētnieku domas dalās. Daži uzskata, ka 74 piecdienu nedēļās - pa 9 starp katriem Saules svētkiem (Meteņiem, Lieldienām, Ūsiņiem, Jēkabiem, Miķeļiem, Mārtiņiem, Ziemassvētkiem), izņemot Jāņus - starp Jāņiem un Ūsiņiem, kā arī starp Jāņiem un Jēkabiem bijušas desmit nedēļas. Citi turpretīm domā, ka 40 deviņdienu nedēļās, atstājot 5 vai 6 liekas dienas, kas sadalītas starp Ziemassvētkiem un Lieldienām.
    Mēness-Saules kalendārs atšķīries no Mēness kalendāra tikai ar to, ka katrā trešajā gadā bijuši trīspadsmit, nevis divpadsmit, mēneši (liekais mēnesis ticis pievienots pavasarī). Līdz ar to tika dzēsta Saules un Mēness gadu atšķirība, kas trīs gadu laikā bija izaugusi lielāka par 30 dienām.
    Tomēr cilvēkiem bija vajadzība ne tikai sadalīt gadus un mēnešus diennaktīs, bet arī diennakti pašu sadalīt smalkāk. Par to tad arī runāsim nākamajā lapā.

Laiks

Pulkstenis