Rudens saulstāvju godi "Baltijas saule",
Rīgā, 2004. gada 11. septembrī
Jau trešo gadu pēc kārtas septembrī Zaķusalā notika folkloristu - metālistu
festivāls Baltijas Saule, saukts arī par baltiešu rudens saulstāvju
godiem. Šie godi ir par godu slavenajai Saules kaujai, kura notika 1236.gadā,
kad latviešu un lietuviešu ciltis cīnījās pret krustnešiem.
Jāsaka, ka šis festivāls ar katru gadu kļūst veiksmīgāks un bagātīgāks, gan
programmas, gan apmeklētības ziņā. Šoreiz, pēc organizatoru aplēsēm, festivālu
esot apmeklējuši ap 3 500 cilvēku, kas ir divtik nekā pērnajā gadā.
Uz šo pasākumu iespējams doties arī laivā
Šī festivāla viena no īpatnībām ir tā notikuma vieta - vidū Daugavai,
Zaķusalas pļavā starp Latvijas Televīzijas māju un dzelzceļa tiltu, ar
fantastisku skatu uz Rīgas torņiem. Kā smējās daži latviski saprotoši igauņi -
nekur tik daudz vilku nepulcējas vienuviet kā Zaķusalā -
Vilki, Vilkači, Vilcenes,
Metsatöll. Brīnums, ka šī vieta līdz šim nav piesaistījusi arī citu
pasākumu organizatoru uzmanību.
Otra īpatnība ir tā programmas salikums - pa dienu spēlējot folkloru un
vakarā pagānu metālu. Abu šo mūzikas virzienu cienītāji visu dienu itin
draudzīgi sadzīvo un dabū nobaudīt arī tādu mūziku, kuru viņi parasti
neklausītos. Traucējošs moments šoreiz vienīgi bija jauniešu grupa, kura, jo
vēlāks vakars, jo skaļāk izkliedza "Heil!" un koķetēja ar nacistu žestiem.
Domāju, ka pat visiecietīgākajā sabiedrībā dažas lietas, kuras kompromitē
visus kopumā, nevajadzētu akceptēt.
Koncerta un bluķa atklāšana
Festivāla atklāšana tika rīkota ierasti rituāla - gājiens, runas, dziesmas un
upurēšana bija drošās Staltu rokās, īstā Skandinieku garā. Diemžēl nevienā
vietā nezinātājiem netika izstāstīts, kas īsti bija Saules kauja un kāda tai
nozīme baltiešu vienotībai, kura šeit tiek uzsvērta. Droši vien jaunieši, kuri
apmeklē šo pasākumu, lielākoties nav paši pētījuši vēstures grāmatas. Tomēr
šogad pirmo reizi tika rīkota Saules kaujas imitācija, kura bija viena no
galvenajām atrakcijām un drusku atgādināja viduslaiku festivālu bruņinieku
bugurtus. Bet arī šeit īsti skaidrs netika - kurš kuru un kāpēc.
Šitos krūmus mēs bez kaujas neatdosim!
Šis festivāls ir pasākums visai ģimenei, izdevība vienā no pēdējām siltajām
rudens sestdienām pasēdēt saulītē, zālītē, satikt draugus, uzēst zirņus un
paklausīties labu folkloru. Bērni nekur tālu nevar aizklīst, jo visapkārt ir
ūdens, tirdziņā, kurš gan diemžēl bija novietots pārāk nomaļus, var iegādāties
kādu rausi vai rotu, un, ja ir vēlēšanās, var arī pavingrināt roku
lokšaušanā.
Senās vides darbnīcas rāmā vide
Par mūziku jāsaka, ka te nu bija sapulcētas gandrīz visas grupas vienuviet,
kuras šobrīd Latvijā rada visinteresantāko mūziku tā sauktajā post-folkloras
lauciņā. Sākot ar vecajiem, labajiem Skandiniekiem, Vilkiem (patīkami
pārsteidza ar jaunu repertuāru un aranžējumiem), Vilcenēm un
Grodiem,
turpinot ar jauniešu grupām Kokli,
Ceiruleiti,
Vilkačiem (īpašs prieks bija dzirdēt blakus latviešu un līvu dziesmām arī
vienu prūšu dziesmu!) un Trejasmeni, un nobeidzot ar nu jau
post-folkloras zvaigznēm
Auļiem un
Iļģiem. Šī bija reta izdevība dzirdēt viņus visus vienuviet, katru ar
pieklājīgu programmu pusstundas garumā.
Šis koncerts visas dienas garumā gandrīz atsvēra to, ka šovasar izpalika
mūsdienu tautas mūzikas festivāls Vendene Cēsīs. Žēl tikai, ka nebija
līdzvērtīgas grupas no Lietuvas un Igaunijas - šie taču ir baltiešu vienotības
svētki! Daudz konsekventāka šajā ziņā bija programmas vakara daļa, kad
uzstājās pagan metal grupas no visām trim Baltijas valstīm un vēl arī no
Somijas. Uz šo festivāla daļu bija ieradies vesels buss ar igauņu metālistu
faniem. Leišu grupas gan visai maz liecināja par etno ietekmēm, atšķirībā no,
piemēram, Metsatöll no Igaunijas, kuri šajā festivālā piedalās ne jau
pirmo reizi, un vienmēr izmanto arī metālistiem netradicionālus tradicionālus
instrumentus, kā kokli, dūdas un vargānu. Turisas no Somijas bija
iespaidīgi izrotājušies ar vilku (?), suņu (?) vai trušu ādām, bet
nepārtraukti sūdzējās par tehniskām problēmām. Festivālu sirsnīgi noslēdza
visu gaidītie un nekad nepievilošie Skyforger, kuri spēlēja vecos,
labos, līdzdziedāmos gabalus, tomēr šoreiz neizsauca tik iespaidīgu pērkona
negaisu, kā pērn.
Nenogurdināmākie no festivāla apmeklētājiem ap pusnakti devās uz Rīgas
Tehnisko Universitāti, kur latvieši un igauņi spēlēja baltiešu dančus līdz
rītam.
Raksts: Daina Zalāne, 2004. gada 5. oktobrī
Bildes: Juris Zalāns, Ansis Ataols Bērziņš