Eiropiādes Tautas mūzikas koncerts, Rīgā
2004. gada 23. jūlijā
No 21. līdz 25. jūlijam Rīgā norisa Eiropas tautu kultūras un mākslas
festivāls Eiropiāde. Tanī piedalījās dažādu mākslinieciskās pašdarbības
žanru pārstāvji, un folkloras kolektīvi, protams, nebija tie dominējošie.
Tomēr viens no pasākumiem, spriežot pēc nosaukuma, solījās būt taisni
tradicionālajiem izpildījuma veidiem veltīts - 23. jūlija vakarā Kongresu namā
notika Tautas mūzikas koncerts.
Uzreiz jāatzīmē, ka koncerta rīkotāji bija pie tā godam piestrādājuši - raita
uznākšana un nonākšana ungāru pūtēju orķestra pavadījumam skanot, atraisīti,
dažādās mēlēs - latviski, spranciski, angliski, vāciski, flāmiski - lasoši
vakara vadītāji (Markovu Jānis un kāda ārzemniece), skaists noformējums un
apgaismojums, kā arī jauks flāmu fanfāru sākums un šveiciešu dižtauru
nobeigums.
Tā kā paralēli eiropiādei Rīgā notika arī balāžu pētnieku konference, tad šīs
konferences pārstāvji bija lūgti iesākt koncertu ar balāžu priekšnesumu. Tas
tika iesākts un nobeigts ar Muktupāvelu Valža skaistu un veiklu dūdu spēli
(kurai sakars ar balādēm gan nebija saskatāms). Skotu viesis un dāņu viese
iesākumā nodziedāja vienu balādi pamīšus divās mēlēs - angliski un dāniski,
bet pēcāk sacentās īsu rīmīšdziesmiņu krājumiem. Abi dziedāja skaisti,
izteiksmīgi, smukām balsīm. Valža Muktupāvela Stādīju ieviņu kokļu
pavadījumā arī nešķita esam balāde, bet skanēja smuki.
Oficiālo koncerta programmu iesāka koris Ave Sol. Tautastērpos
ģērbtie, gāršiem, tridekšņiem un vellabungu bruņotie dziedātāji nodziedāja
divas apdares - Tautiešam roku devu un Aizej, lietiņ, rūkdams,
kaukdams. Kādreiz, padomju laikos tik izplatītie Nīcas tautastērpi, kā
arī koriskās apdares skanējums uzvēdināja 60.-70. gadu mākslinieciskās
pašdarbības dvesmu. Tas, ka šāds kolektīvs atklāja koncertu (viesi no
konferences bija ārpus programmas), faktiski, uzskatāmi parādīja koncerta
rīkotāju izpratni un uzskatus par to, kas ir tautas mūzika un kas sagaidāms
koncerta turpinājumā. Tas gan nav nekāds brīnums - Briselē pseidofolklora
ir ne mazākā cieņā, kā Maskavā.
Laika taupīšanas un skatuves aizpildīšanas nolūkos kolektīvi nāca
"porcijām" - pa divi vai trīs. Līdz ar Ave Sol bija uznākusi Klaipēdas
Miņģe un Tenore andželo karia no Nuoras Sardīnijā, Itālijā.
Sardīniešiem bija līdzi salas karogs - krusts pāri un katrā tā stūrī pa mora
galvai ar aizsietām acīm. Četri sardīnieši sastājās aplītī un nodziedāja
saucamu, daudzbalsīgu dziesmu. Dziesma bija smuka, izklausījās autentiska,
tomēr diemžēl nebija izbaudāma neprofesionālās apskaņošanas dēļ - apakšējās
balss dziedātājs skanēja daudzreiz skaļāk par saucēju un atlocītājiem. Leišu
kapela polku iesāka stabulējot, tad pamazām pieslēdzās pīvoles, kontrabase,
bungas, stabulnieks pārgāja uz hromku. Lai arī skanējums bija viduvējs,
kapelai izdevās "paņemt" publiku, iespējams, ar fifīgajiem gājieniem:
skaitīšanu līdz astoņi, pauzēm ar "ho-ho" u.c.
Otrajā "devā" pirmā bija tautas mūzikas kopa Silleri no Tērbatas.
Diezgan neautentiskā sastāvā (akordeons, trīsrindu ermoņikas, divas
kocertkokles, trijstūris, robdēlis un velnabungas) un garā tika izpildīta
viena joku dziesma un viena ziņģe ar solodziedājumu mikrofonā. Samoras
korsavienība no Spānijas bija īsts koris, kas vēl piedevām izcēlās ar savu
zemo līmeni - netīrs dziedājums bija saklausāms ar neapbruņotu ausi. Tīcšokas
tautas mūzikas kopa no Nogradas Ungārijā izrādījās esam ļoti sakarīga kapela.
Visas muzīkas (divas meldijas vijoles, trīs ritma vijoles, cimboles un
kontrabase) skanēja labi, meldijas un tempi tika mīti bieži un ļoti
saskaņoti.
Tijl en Nele no Hoves Flandrijā bija bariņš pusmūža sievu un vīru, kas
iesāka plaukšķināt un tad, zem diriģēšanas un bajānistes spēlēšanas koriski
dziedāt. Otrajā gabalā priekšā iznāca dūšīgs, bārdains vīrs, un, kausu
vēcinot, nodziedāja kaut ko par kateķismu, uz ko pārējie piebalsoja ar
piedziedājumu "trinken, trinken" un kartona kausu līdzvēcināšanu. Bērnu
tautas mūzikas un dziesmu kopa no Šilutes Lietavā sastāvēja no 10
dziedātājmeitenēm pirmajā rindā un skatam noslēptiem muzikantiem otrajā (pēc
skaņas spriežot, tur bija base, pūšamie, sitamie un akucis). Dziedājums bija
vājš un netīrs, pavadījums - nesakarīgs un tradīcijām neatbilstošs. Igauņu
tautas mūzikas kopa Vīsu kapela no Jerves spēlēja tā, kā tanī pusē
šobaltdien mēdz spēlēt īstas tautas mūzikas kapelas: divas cītarkokles (nevis
koncertkokles, kā iepriekšējajiem!), akucis, pijole un velnabungas iesāka ar
sērīgu intrumentālu valsīti, tad pārgāja uz polku, un tā vairākas reizes pēc
kārtas.
Lai nu par ko, bet par folkloras ansambli folkloras ansambli La
kolombjēr no Ženēvas Šveicē diezin vai ir iespējams saukt - tas bija vai
nu maz korītis, vai liels vokālais ansamblis; protams, ar visu diriģētāju.
Nekas traks jau tas nav, tomēr neatbilstoša nosaukuma izvēle maldina
potenciālos klausītājus. Otrs ceturtās "devas" pārstāvis - Krkonošes koris no
Čehijas atbilda savam nosaukumam - ne tur ko pielikt, ne ko atņemt.
Muzikālā savienība Eskuela rondaļa no Rekēnas Valensijā, Spānijā
bija jauks stīdzinieku ansamblis - ducis ģitāru, mandolīnu u.c. stīgu muzīku
strinkšķināja tautas meldijas. Korapvienības Gran sasso no Lakvilas
Itālijā sastāvā bija padsmit vīru un padsmit sievu, kas akordeona un sietiņa
pavadījumā sparīgi dziedāja tautasdziesmu apdares. Igauņu tautas mūzikas
kopā Trillallā no Tiriem pie Jerves Igaunijā spēlēja sievas (dūru
cītara, akucis, kontrabase, vellabungas, slota pret solu), kā arī dziedāja
divi vīri un trīs sievas; repertuārā - pajaunas ziņģes.
Kā zināms, eiropiādes īstenībā ir nevis eiropiādes, bet ESiādes: tajās
nepiedalās īstenas Eiropas tautas, nu, kaut vai mūsu kaimiņi baltkrievi,
toties dalību ņem Eiropas valstu koloniju, kuras neatrodas Eiropā, pārstāvji.
Tā, Grenlandes sala vispār skaitās esam Ziemeļamerikā, tomēr tā kā tā ir
Dānijas karalistes pārvaldījumā, tad arī no turienes bija ieradies kolektīvs.
Grenlandiešu kopa MIK sastāvēja pārsvarā no eskimosiem, tomēr vadītājs
un diriģents bija dānis ar misionārisku sejas izteiksmi. Kopumā priekšnesumu
varētu raksturot kā neveiksmīgu mēģinājumu (tanī jūtama kultūru disonanse)
piepotēt iedzimtajiem eiropiešu kora kultūru, atšķaidot to ar vietējiem
elementiem. Otrs sardīniešu kolektīvs - Svētā Matīsa SOS no Bonas -
bija jūtami koriskāks par pirmo: gan no repertuāra, gan no izpildījuma
viedokļa. Dodenavas ugunsdzēsēju orķestris no Hesenes apriņķa Vācijā bija
parasts pūtēju orķestris ar visiem attiecīgajiem pūšamajiem, notīm un vācu
ziņģu meldijām.
Leišu folkloras ansamblis Pamūšis iesāka ar skaistu instrumentālu
ermoņiku (honera) spēlmaņa solo. Tomēr turpinājums bija pabaiss - saucēja
iesāka saukt par augstu, daži atlocīja zemāk, un tā rezultātā dziesma
izskanēja šķībāk vēl par šķību. Holandiešu kolektīva Pīt hein no
Goirles sniegums bija kvalitatīvs, faktiski, no muzikālā viedokļa -
profesionāls, sastāvs - labs (ģitāra, kontrabase, pleite, pīvole, akucis,
mazās bundziņas un kastesbungas), tomēr repertuāra izvēle un apdares veids
izraisīja neizpratni. Pārsvarā dominēja īriski-austrumnieciski joņi, tomēr
par laimi neizpalika viena smuka, rāma holandiešu ziņģe.
Muzikālais klubs Seņi pažīstami (Vecie paziņas) no Radvilišķa
Lietavā sastāva kupluma ziņā attaisnoja savu "klubiskumu". Gan dziedāšana, gan
spēlēšana (hromka, kontrabase, vijole, klarnete, bungas, zvārguļi) bija labā,
klausāmā līmenī. Fifr e tambūr de San Ļuk (Svētā Lūkas flautas un
bungas) no Sjēres Valē, Šveicē sastāvā bija trīs "pionierbungu" buņgieri
un vienpadsmit "sīkpleišu" pleitētāji. Skaistuma labad (?) gar malām stāvēja
pieci sievišķi puķēm rokās. Orķestris "norāva" divus brašus maršus.
Pēdējā uznācienā atkal bija paredzēts kolektīvs no Latvijas. Un atkal -
koris. Rīgas 1. vidusskolas meiteņu koris Sapnis nodziedāja Jura
Vaivoda Dzintarjāņu naktis. Smuki, bez šaubām, tomēr ar tautas mūziku
Vaivoda "don-don" nav nu ne mazākā sakara.
Kā īpašs pārsteigums tika pieteikti četri flāmi, kas fonogrammas pavadījumā
sinhroni vēcināja četrus lielus karogus, no kuriem viens, protams, bija
eiropiādes karogs.
Noslēgumā šveiciešu pūtēju kopansamblis, kas sastāvēja no La kolombjēr
un Korakord dalībniekiem, saveidoja tik varenu savu dižtauru kori (pret
grīdu stutējamas, lielas, garas pīptaures), ka, klausītāju aplausu mudināti,
dabūja nopūst vēl vienu, neparedzētu gabalu.
Publika, acīmredzot, tāpēc ka tā pārsvarā bija jau "iesiluši" dalībnieki,
bija ļoti atsaucīga - tā plaudēja un sajūsmā bļāva pie katras izdevības. Lai
arī reizēm šāda reakcija šķita nepamatota, tā tomēr radīja vispārēju kopības
un svētku gaisotni.
Visu koncerta laiku un it īpaši pēc tā beigām zem Upīšu Andreja vērīgās acs,
brīvi pa visu laukumu notika spontānas sadziedāšanās un sadancošanās -
jautras, patiesas un pārnacionālas. Un tās laikam ir tas skaistākais, kas
tādiem svētkiem piemīt.
Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 25. jūlijā
Bildes: Ansis Ataols Bērziņš