Kopas "Drevo" koncerts, Rīgā
2004. gada 25. aprīlī

      Pēcjurģu svētdienas pēcpusdienā Mazajā ģildē, kā jau festivāla Rīgas mūzika ietvaros ierasts, uzstājās ukraiņu folkloras kopa Drevo (Koks). Šī kopa Latvijā jau bija viesojusies folkloras festivāla Baltica '03 ietvaros, tomēr Rīgas mūzika ļāva to iepazīt daudz pilnīgāk. Kā ievadrunā uzsvēra Sergejs Aļonkins, ansamblim piemīt gan izglītotība (tas skaitās apakš Kijevas koservatorijas), gan saikne ar etnogrāfisko izpildījuma veidu.

      Kopa iesāka ar dziesmu, kas tai devusi nosaukumu - Īé, ā ļīėi äšåāī (Vai, uz lauka koks). Kā otrā sievu izpildījumā izskanēja pavasara dziesma, kā trešā - psalms par mātes meklēšanu, tad - kazaku dziesma par mīlestību (vīru izpildījumā).

      Visas dziesmas tika dziedātas skaistā daudzbalsībā, tomēr Poltavas apkārtnes dziesmās balsu bija visvairāk.

      Viens no spilgtākajiem ansambļa dalībniekiem ir Sergejs Ofimčuks, kurš ne tikai skaisti dzied apakšējās balsis, bet arī spēlē vijoli. Viņš koncerta laikā nospēlēja trīs gabalus - karpatu deju (spēles veids, ko Sergejs apguvis pie īstiem tautas muzikantiem, izklausās patiesi autentisks: tā vien šķiet, ka esi Karpatos un čīgā vecs guculis), kāzu dziesmu (kā pavadījumu sievu dziedāšanai) un polku (kuru mazliet piebojāja nepārliecinošā sietiņa piesišana, bet jūtami paspilgtināja lustīgais dancotāju pāris).

      Lielākā dziesmu šķita esam sērīgas, pat tās, kas tika pieteiktas kā joku dziesmas. Liela daļa tik tiešām bija veltītas skumjiem notikumiem, piemēram, nelaimīgai mīlestībai un pat brāļa nozāļošanai, tomēr skumjas izklausījās arī pārējās. Vai tās tiešām tādas bija, vai arī tas tā likās mūsu jancīgi-vāciski-ziņģiskā pieraduma iespaidā, kas to lai zina.

      Nevaru nepieminēt arī ansambļa vadītāju, Kijevas konservatorijas profesoru Jevģēni Jefremovu. Visā viņa darbībā uz skatuves jaušama tik dziļa mīlestība pret tautas mūziku, ka tas nevar neaizkustināt. Bet kad blakus šai mīlestībai un tanī ieguldītajam darbam sajūti arī augsta līmeņa profesionalitāti un šī darba augļus, tad aizkustinājums pāraug lielā cieņā.

Ukrainas vēstnieks Latvijā pateicas kopas dalībniekiem

      Tā nu tas ir, Aļonkinu Sergejam taisnība, ansamblis ir spējis gan apgūt autentisku materiālu to nesamaitājot, gan sasniegt augstu izpildījuma kvalitāti. Īstas, nepārveidotas tautas mūzikas cienītājiem nekas nespēj sniegt tik lielu baudījumu, kā šāda ansambļa uzstāšanās. Tomēr skumjās (skaudīgās?) domas neizpaliek - Latvijā taču nav neviena šāda ansambļa! Un nez vai kādreiz būs.
      Patīkami, ka kopas vadītājs ar klausītājiem sarunājās ukrainiski. Viņš to darīja uzsvērti lēnām, atsevišķus - savdabīgākos - vārdus pasakot arī krieviski un tādējādi padarot ukraiņu valodu saprotamu arī cilvēkiem bez tās priekšzināšanām.

      Pasākuma dziesmu ieraksti:

• Vai, uz lauka koks
• Pavasara dziesma no Piežitomiras
• Psalms par mātes meklējumiem
• Kazaku dziesma par mīlestību
• Vijoles meldija no Karpatiem
• Daudzbalsīga dziesma no Piepoltavas
• Kāzu dziesma
• Kazaku dziesma par atraitni
• Liriska dziesma par traģisku mīlestību
• Dancojama joku dziesma
• Raku, raku aku

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 4. jūnijā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš