Tautas muzikantu koncerts, Baltinavā
2004. gada 23. aprīlī

      Jau Jura dienas pēcpusdienā Baltinavas centrā varēja sajust, ka diena ir īpaša, ka ir sākusies tās svinēšana.
      Dukaļsku Ivetas rīkotās Latgales tautas muzikantu apzināšanas skates nu bija tikušas arī līdz Balvu rajonam. Dienā notika muzikantu iztaujāšana un iemūžināšana, bet vakarā klubā bija paredzēts koncerts, kurā piedalīties bija atbraukuši arī etnogrāfiskie ansambļi.
      Koncerta vadītāja Irēna Kaša to iesāka ar ievadvārdiem skaistā latgaliešu valodā, kā arī Annas Rancānes dzeju.
      Koncerta programma bija veidota veiksmīgi - pamīšus uzstājās ansambļi un muzikanti, tādējādi radot daudzveidības sajūtu.

Baltinavas etnogrāfiskais ansamblis

      Pirmais uzstājās vietējais - Baltinavas - etnogrāfiskais ansamblis. Tas iesāka ar vairākām pieguļas dziesmām, tad ļāva savai akordeonistei nodziedāt pašsacerētu ziņģi (kura tīrā folkloras pasākumā varbūt arī neiederētos, bet tādā muzikantu saietā bija īsti vietā) un nobeidza ar sparīgu Oi, zali meži, putneni dzīd.

Antons Zelcis

      Lai arī Baltinavas muzikanta Antona Zelča draudzība ar kādu stiprāku graķīti ir atstājusi neidzēšamas pēdas gan sejas pantos, gan pirkstu veiklībā, tomēr viņa muzikanta dāvanas ir jūtamas vēl aizvien. Iesācis ar "a varātu mes vusi vīnu kūpeigu dzīsmi, senlatviešu" jeb Pie Dzintara jūras, kuru klausītāji, starp citu, ar prieku vilka līdzi, viņš pārgāja pie Nadūd, Dīvs, veitulam (tiesa, nesaprotamu iemeslu dēļ - lejaslatviešu valodā), tad mēģināja spēlēt vēl un tikai pēc vakara vadītājas stingra aizrādījuma "Onton, tu cīši rozaspielej!" pārtrauca savu priekšnesumu.

Briežuciema etnogrāfiskais amsamblis

      Briežuciema etnogrāfiskais ansamblis arī bija sagatavojis pavasara un Jura dienas dziesmu programmu. Bija patīkami vērot, kā jaunākas sievas tura līdzi vecākajām. Starp dziesmām dalībnieces skaitīja četrrindes. Ar ermoņikas pavadījumu vienai dziesmai sanāca fēleris - sievas, radušas dziedāt bez pavadījuma, iesāka pirmās, bet hromka, kā zināms, ir diatoniska muzīka, kuru var spēlēt tikai divās toņkārtās.

Valentīna Slišāne

      Valentīna Slišāne spēlēja hromku - iesāka ar minorīgu valsi, ko esot iemācījusies no radio, tad - Korobušku, un galā - jauku valsi mažorā. Lai arī viņai nav muzikālās izglītības, tomēr bija sajūtama spēcīga dabiska muzikalitāte.

Jānis Cibulis

      V. Slišānes brālis Jānis Cibulis, bijušais dziedāšanas skolotājs, savu muzikalitāti ir izkopis lielākā mērā. Lai arī bajānu apguvis pašmačības ceļā, tomēr atskaņotie skaņdarbi radīja iespaidu, ka viņš šo muzīku pārvalda bez maz vai profesionāli: spēles veids bija nevis tautisks, bet tāds, kādu māca mūzikas skolās - sarežģīts, ar savādākiem "gājieniem". Viņš iesāka ar Oginska polonēzi, turpināja ar krievu tautas dziesmas Jabločko apdari (improvizācijām?). To nospēlējis, viņš pavērās sajūsminātajā publikā, un vaicāja, vai vajag vēl; atbilde bija vienbalsīga - "Nui, nui!". Trešais gabals bija ar vēl izteiktākām improvizācijām, pat ar saliktajiem basiem.

Baltinavas kapela

      Baltinavas etnogrāfiskā ansambļa kapela kopš Andreja Rancāna skaņu ierakstu albuma iznākšanas ir pazīstama visas Latvijas tautas mūzikas cienītāju aprindās. Šoreiz kapela nospēlēja "pārbaudītus" gabalus: Baltinavas polku, polku Ļipa kust un veco kāzu maršu Eglīte.

Harijs Mūrmanis

      Ne tikai Baltinavas, bet arī Briežuciema etnogrāfiskā ansambļa muzikants uzstājās ar atsevišķu priekšnesumu. Harijs Mūrmanis spēlēja hromku: valsi, Briežuciema polku, kas pilnībā sakrita ar nupat dzirdēto Baltinavas polku ("Rancāns runova, ka Baļtinovas poļka, a as - Brīžucīma poļka"), kā arī lejaslatviešu šlēģeri Manas bērnu dienas (melodija kā Es dziedāšu par tevi, tēvuzeme.

Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis

      Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa sievas arī dziedāja par pavasari un pieguļu, kā arī stāstīja par pavasara izdarībām, ko pašas bērnībā piedzīvojušas.
      Pēc koncerta blakus zālē dalībnieki tika pamieloti, kā arī uzdancoja Baltinavas kapelas mūzikai skanot.
      Kopumā koncerts atstāja gaišu un jauku sajūtu. Žēl, ka lielākā daļa Balvu rajona pagastu to bija ignorējuši un savus muzikantus nebija atveduši (lai arī bija informēti); tā nu Balvu rajona skates vietā bija tā trīs Austrumu gala pagastu, kas jau bez tā slaveni ar tautas tradīciju kopšanu, kopīgi svētki. Bet varbūt tā pat bija labāk?

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 11. jūnijā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš