Mūsdienu tautas mūzikas koncerts, Rīgā
2004. gada 1. aprīlī
Spēks, kas visu ziemu paklusām slēpies pašā koka serdē un dziļi zem zemes -
saknēs, šopavasar izdzinis man negaidītus un necerētus asnus. Ir tik patīkami
just svaigu, spirgtu vēju iepūšam tautas mūzikas novadā. Ar nelielu atstatumu
laikā divi, saturā pretēji notikumi -
tradicionālās dziedāšanas grupas uzstāšanās
un mūsdienu tautas mūzikas koncerts. Kālabad šeit pieminu pirmo?
Divu iemeslu dēļ: vispirms tāpēc, ka koncerts mani saviļņoja - es no sirds
priecājos par Ivetas Tāles un pārējo dziedātāju tik īsā laikā paveikto. Bet
galvenais, klausoties mūsdienu tautas mūzikas koncertu, es prātā ik pa brīdim
atgriezos pie Margaritas Šakinas un Saucēju skanējuma, pie tā spēka,
kas panākams un nododams klausītājam bez pastiprinātāju palīdzības. Ļoti ceru,
ka nākošajā pavasarī tiks rīkots tradicionālās dziedāšanas koncerts, kurā
piedalīsies vismaz trīs jauniešu kopas. Bet tagad par lietu:
Mūsdienu tautas mūzikas koncerts pulcināja klausītājus 2004. gada 1. aprīļa
vakarā, Rīgas Tehniskās universitātes Mazajā zālē. Pasākuma galvenās
organizētājas un folkloras kopas Visi vēji vadītājas Ievas Mūrnieces
aicinājumam bija atsaukušies Baļķi
no Liepājas un Kala Jeng no Rīgas. Koncertu iesāka kurzemnieki.
Baļķi
Pirmais, par ko man gribētos uzslavēt Baļķus, ir viņu skatuves ģērbs.
Ietērpam allaž ir liela nozīme, jo tas ir pirmais no veidiem, kā pavēstam
skatītājam par sev būtisko. Vēl nedzirdot Baļķus, var nojaust, ka grupa
izpildīs stilizētu tautas mūziku, un brīdī, kad tā atskan, atliek vien
priecāties par skaņas un tēla saderību. Tāpat vienā stilā pašūtie tērpi
pavēsta par kopīgiem mērķiem un gaisotni kolektīvā.
Otra lieta, kas man patika, ir meiteņu balsis - skanīgas un tembrāli
atšķirīgas, kas padara kopskaņu bagātu. Par bēdu nesamērīgi skaļais un
vienveidīgais pavadījums traucēja izbaudīt liepājnieču balsu buķeti tā, kā es
būtu to vēlējusies.
Kā pirmā izskanēja Dieviņš bija, Dievs palika, kam sekoja virkne
Saules dziesmu (Šķērsu dienu Saule tek, Ģērbies, Saule,
sudrabota, Saulīt vēlu vakarā un vēl). Dziesmas skaistas, tak šai
repertuāra daļai pietrūka oriģinalitātes - gribētos ko mazāk dzirdētu, proti,
tieši Baļķu atrastu un izlolotu dziesmu. Kurzemes gavilēšanas dziesmu
popūrijs man bija gluži kā zobu sāpes. Skaistās, lēnās dziesmas tika nodragātas
lielā tempā un pazuda apakš bungu un basu rīboņas. Toties dziesma Pusrītā
saule lēca, manuprāt, izdevās vislabāk - smeldzīga un klausītāju sirdis
uzrunājoša.
Solveigas Pētersones komentāri bija mīļi, viņa māk jauki uztraukties,
vienīgi, varbūt nav vērts īpaši izcelt to, kas nav sanācis, klausītāji nezina,
ka bija jāskan citādi. Lai arī Baļķiem bija iedalīta nemaz ne tik
vieglā koncerta uzsācēju loma, viņi ar uztraukumu veiksmīgi tika galā un
izskatījās pārliecinoši. Vieni publiku piesaista ar jokiem, citi - ar izcilu
spēles tehniku, bet Baļķu meitenes - ar smaidu.
Visi vēji
Pēc Baļķiem uz skatuves kāpa Visi vēji. Gribās izteikt atzinību
Ievai par pašu koncerta ideju un uzņēmību to realizēt. Lai arī mūsdienu tautas
mūzikas koncerti nav principiāli jauna parādība, tomēr pietiekami reta, lai to
atzīmētu un uzteiktu organizētājus. Kā zināms, cepti cāļi no debesīm nekrīt,
un vienīgi vadītāji paši ir atbildīgi par iespējām koncertēt. Tā turpināt!
Katrai kopai ir veiksmīgas un ne tik veiksmīgas uzstāšanās. Pat ieguldot
lielu darbu, nav iespējams garantēt izdošanos - pārāk daudz mainīgo šajā
izteiksmē. Bieži vien spēku un dedzību, kas nepieciešami koncertā, jau
izsmēluši daudzie sagatavošanas darbi. Visi vēji šajā reizē izklausījās
uztraukušies un nobijušies.
Kopā mainījušies dalībnieki, kas, pati par sevi, ir jaunām grupām raksturīga
parādība - vajadzīgs laiks, lai, vienkopus darbojoties, sarastu un
noskaidrotu, kas pašiem patīk un ir pa kaulam. Var just, ka Visi vēji,
vēl aizvien ir cilvēku, balsu un instrumentu saskaņas meklējumos. Patlaban
viņi ir septiņi, tas nav maz. Kopa ar pūlēm satilpa uz nelielās skatuvītes,
tādēļ visai nepārdomāta šķita vēlme izmantot milzīgu lērumu mūzikas
instrumentu. Cenšoties priekšnesuma laikā ātri nomainīt vienu skaņu rīku pret
citu, muzikanti radīja daudz nevajadzīgu blakustrokšņu. Radās iespaids, ka
spēlētāji netiek galā ar to, ko paši uz skatuves sanesuši. Divi puiši pie
sitamajiem instrumentiem un basģitāra, taču dziesmas joņoja tā, ka izpildītāji
ar grūtībām paguva izdziedāt vārdus. Meiteņu - Ievas un Ineses balsis skanēja
tīri, bet Kasparam bija uzklupis čerksteklis. Domāju, tādās reizēs labāk,
saudzējot sevi, ļaut dziedāt tiem, kas ir veseli. Gaisotne bija saspringta,
dalībnieki nerada viens otrā atbalstu un nejutās droši. Kas attiecas uz
klausītājiem, tad uztraukumam nebija pamata. Mēs visi bijām nākuši klausīties
koncertu, un mīļu prātu pagaidītu i visas desmit, kur nu vēl trīs minūtes,
kamēr instrumenti tiek pārskaņoti. Labi vārdi jāsaka par repertuāra saturisko
pusi. Grupa pārsvarā dzied par jaunu ļaužu savstarpējām attieksmēm, kas,
dalībnieku jaunības dēļ, viņiem arī labi piedien. Folkloras kopu, kas par savu
galveno darbības virzienu izvēlas instrumentu spēli, Latvijā ir katastrofāli
maz, tādēļ jātura īkšķi, lai Visiem vējiem ar katru dienu klātos labāk
un labāk.
Kala jeng
Kā pēdējai vārds tika dots lībiešu mēlē dziedošajai vienībai - Kala
jeng, kas latviski skanētu "zivs dvēsele", arī "elpa". Nosaukums ļoti
skaists un saturiski ietilpīgs, ar brīnišķīgu atsauci uz somugru mitoloģiju.
Taisnības labad jāteic, ka šim priekšnesumam ar tautas mūziku bija visai
attāls sakars - grupa dziedāja Julgī Staltes komponētās dziesmas ar lībiešu
dzejnieku vārdiem. Atliek vien secināt, ka Kala Jeng dalībnieku
piederība folkloristu saimei bijis noteicošais motīvs šī priekšnesuma
iekļaušanai mūsdienu tautas mūzikas koncerta programmā, sak - mūsējie, lai ko
arī nedarītu. Par mūsējiem tiešām prieks. Kala Jeng dalībnieku skaita
ziņā ir kļuvis lakoniskāks, līdz ar to daudz skaidrāk iezīmējās katra
muzikanta devums kopējā skanējumā. Izrādās, nav nepieciešams simfoniskais
orķestris ar diviem timpānu komplektiem, lai lieliski izsistu ritmu un
skaniski piepildītu telpu. Patīkami bija dzirdēt skandināvu mūzikai
raksturīgās intonācijas (iepretī vispārpopulārajiem īrismiem), kas sniedza
nepārprotamas norādes uz Kala Jeng kultūrpiederību. Grupai izdevās
veiksmīgi sabalansēt dziedātāju balsis un instrumentālo pavadījumu - tā lai
izceltos abi. Marija un Julgī dziedāja izteiksmīgi, aizrautīgi un ar patiku.
Jau pa gabalu varēja manīt, ka grupas dalībnieki kopā jūtas labi. Iesākuma
mulsums tika ātri pārvarēts, un priekšnesums, pateicoties Julgī atraisītajai
valodošanai, ritēja viegli un priecīgi. Es pat nezinu vai to iespējams
iemācīties, tā vien liekas, ka Julgī šo dzīvīgumu, atraisītību un šķelmīgo
smaidu ir mantojusi no mammas - Helmī Staltes.
Ko mēs varam no tā mācīties? To, ka nav jābūt perfektiem, bet gan skaistiem.
Es šeit, protams, nerunāju par stīvo bārbijsmukumu, bet gan pievilcību, kas
piemīt dabiskam, drošam, smejošam, dziedošam un spēlējošam cilvēkam. Joki
atbruņo, pat visnīgrākais klausītājs atplaukst labvēlībā, ja izdodas izvilināt
viņa smaidu. Taču nebūsim kokapauri, varapieres, mazprātiņi - prasme
sarunāties ar publiku, neapjukt simtu acuskatu ielenkumā neiedzimst, tajā ir
jāievingrinās. Tādēļ grupām, kuru dalībnieki nav grozījušies pa skatuvi kopš
bērna kājas, ir jāizmanto katra iespēja uzstāties.
Mūsdienu tautas mūzikas koncerts beidzās ar pateicības vārdiem labiem ļaudīm,
bez kuru atbalsta un pretimnākšanas tas nebūtu izdevies tik labi, un kopīgu
dziesmu, kurā vienojās visa zāle. Arī es saku paldies Tev, lasītāj!
Raksts: Ieva Bērziņa, 2004. gada 4. aprīlī
Bildes: Ieva Bērziņa