Masku tradīciju festivāls, Daugavpilī
2004. gada 19.-22. februārī

      Šo rindu autors ir ieinteresēta un, līdz ar to – neobjektīva persona: šādā pasākumā sirdi silda viss, sākot pat ar nosaukumu. Tik tiešām, kur, ja ne Masku festivālā, «sevi parādīt un ļaudis apskatīt»? Kaut gan, mūsu problēmainajā pasaulē «neba nu viss ir ak vai, vai, vai». Sāksim ar to, ka jārāda taču ir «Ne-Sevi», un jāskatās «Ne-Ļaudis», savādāk kumēdiņiem zūd jēga. Varētu šķist, kas gan mēdz būt vienkāršāk, tak nē, no sevis, izrādās, neaizbēgsi un apakš viepļa nenoslēpsies.

Ceiruleits

      Līdz šim gadam viengabalainais festivāls šoreiz izrādīja tieksmi šķelties. Daļa ansambļu aizbrauca uz Ilūksti. Varu tikai minēt, ko viņi tur darīja. Daugavpilī izņemot «Ne-Mūs», tas ir Ēlijas piektdienu, bija arī citi «Ne-Ļaudis»: Rīgas Skandinieki, Viļņas Krivule, Daugavpils Svātra, Ventspils Zdravica, Tvers Meža un citi.

Ēlijas piektdiena

      Domāju, ka Skandinieki priekšā nav jāstāda. Uz kopīgo procesu fona, neskatoties ne uz ko, tiem izdodas palikt nenomaināmiem latviešu folkloras kustības «sumbriem», un, spriežot pēc visa, savas pozīcijas tie atdot netaisās. Krivuli es līdz šim nebiju redzējis. Kaut izrādās, ka tas ir viens no vecākajiem leišu ansambļiem. To bagātā dzīves pieredze jūtama viscaur. Darbaspējīgā Zdravica turpina sargāt savus ieskatus uz dzīvi, un tās neatlaidība pat izraisa zināmu cieņu. Kā teicis kāds pazīstams etnomuzikologs: «Viņu ceļš nav izvēle, - tas ir liktenis...» Vienīgais priekš Baltijas telpas jaunais ansamblis bija Tvers Meža, un par tiem ir vērts pastāstīt sīkāk.

Meža

      Neba nu bieži mūsu dienās izdodas nofilmēt maskas izgatavošanas procesu, vēl retāk – tās lomas spēli. Šādi kadri ir nenovērtējami, tos nespēj aizvietot neviens apraksts. Ir lietas (piemēram, zvaigžņotas debesis, karš vai pat nāve), kuras var aprakstīt cik uziet, bet, kas nav tās redzējis, vienalga nesapratīs. Maskošanās – tas ir teksts, kas līdz mums atnācis no tālienes. Lai saprastu tā jēgu, jāzina valoda, kurā tas izklāstīts: leksika, gramatika, sintakse un semantika, galu galā. Videoieraksts šīs valodas mācīšanos atvieglo.
      Konferencē Irina Ņekrasova rādīja pērnā decembra ekspedīciju materiālus. Tajos večiņa māca atnākušos tērpties par «dzērvi»: ķekatnieks, apsegts ar otrādi izgrieztu kažoku, tupus pārvietojas un ar krāsnī apsvilušas auzu ķīseļa mentes knābi ceļ meitām lindrakus. «Dzērves» kustības pārsteidz ar savu pabaiso nedabiskumu (neapšaubāmi, ķekatniekam ir vienkārši miesiski grūti). Ar rāvieniem, bieži mainot virzienu, «putns» apskrien istabu, uzgrūžas meitām, ar «knābi» gramstās tām starp ceļiem, knābā iecirtīgās. Ķekatnieks pārvietojas zemu ietupies, strauji un tālu izmetot kājas, redzams, ka viņš pārvietojas gandrīz «uz aklo». Nepaklausīgo knābāšanas sakarā man nāk prātā ekspedīcijas Perms apgabala Komiešu apgabalā (tālas vietas Ziemeļurālos), kurās man sanāca piedalīties: «A dzērve ar knābi sit. Ķuk-ķuk, ķuk-ķuk. Stipri sit, citreiz sanāca, ka pavisam nosit.», - «Kā, beigtu?», - «Arī beigtu gadījās.».
      «Veči», no galvas līdz kājām tērpti biezās aitu villās, ar poddakšām un izkaptīm, atnākuši pratināt: «kam tie par prieku, kam - par lieku»; «zaldāts-kroplis» ar garu kaklu, kurš liek basu, «savainotu» kāju jocīgā, negaidīti draudīgā veidā; «baznīckungs» saldenā balstiņā skandina savam amatam nepiedienīgus vārdus; augšāmcēlies nelaiķis ar izpuvušiem kartupeļu zobiem, kas baisi izceļas uz krītbalsinātā ģīmja... Nezinu, vai visi personāži pārceļoja no Pietvers ciemiem nepārveidoti, vai daļa tomēr ir dalībnieku iztēles augļi, bet skaidrs ir viens – maskošanās valodu tverieši pārzin.
      Ķekatnieki parādās uz robežas, «mežas», kas atdala Šo Sauli no Tās, un, ja jūs vēl esat dzīvs, un jūsu priekšā stāv īsts godu maskošanās tēls, tad, visdrīzāk, jūsu pārdzīvojumi būs diezgan stipri. Ja šādu sajūtu nav, tad vai nu jūs jau esat miris, vai tēls ir viltots. Pēc festivāla beigām, jau viesojoties Rīgā, Meža rādīja maskošanos Doma kora skolas audzēkņiem. Viss bija vienkārši un saprotami, bet daži bērni aizmuka uzreiz, savukārt pārējie sarīkoja tādu murzu un troksni, ka tos paturēt bija pilnīgi neiespējami. Parastam maskotam Jautro un atjautīgo klubam tas nelīdzinājās it nemaz. Kā sacītu mūsdienu pusaudzis: tuviešu šamanis atpūšas.
      Mežai paveicās - viņiem ir videoieraksti; bez tam, viņu puiši ir cīnītāji, bet cīņa ir viens no ieražas veidiem, jo kaujinieks vienmēr ir uz robežas («mežas»), un nekad nav zināms, ar ko tas viss beigsies.
      Trīs pēdējo festivālu laikā man iznāca redzēt divus ārzemju ansambļus, kuriem, manuprāt, izdevās izprast ieražu maskošanās ieražu būtību. Brīnums, ka no abiem dzirdēju vienus un tos pašus vārdus. Leišu Tadujas no Ķelmes (piedalījās festivālā 2002. gadā) un krievu Mežas vadītāji uzskata, ka viņiem «festivālos nākas izdabāt publikai, izgudrot skatuviskas maskošanās formas, un ka šīs visas būšanas sekas ir diezgan neviennozīmīgas».

Krivule

      Prātā palicis domes apmeklējums. Iepalikuši aiz pārējiem (bija tač daudz darba), lācis un tā pavadoņi apmaldījās rātsnama gaiteņos. Meklējot galveno kabinetu, tie gāja iekšā visos pēc kārtas, iedvešot šausmas ierēdņiem, «pētot» papīrus uz galdiem un mēģinot iegūt tālruņa aparātus. Mēres pieņemamajā istabā - danči, ķekatniekiem īpaši iepatīkas sekretāre. Zvanoņa, šķindoņa, žvadzoņa, klaboņa, maurošana un rūkšana. Viss bars ieveļas domes priekšsēdētājas darbistabā. Tai brīdī viņa pa tālruni runāja «ar Rīgu» un rādīja visvisādas zīmes, lai satrakojušos viesus mazliet pieklusinātu. Pēkšņi atgadījās nelādzība: piegājis pie galda, lācis pameta uz priekšu celi un sabruka pie Galvas kājām. Samulsums ierindā, Vecen's kaukšana pie līķa. Mēre glauda lāci, skan deju meldija un... lācis atdzīvojas.

Svātra

      Visur mūs sagaidīja ar prieku, bet Mākslas skolas bērni mūs uzņemt negribēja: kas naidenieki, tie naidenieki. Pēc laišanās no kalniņiem un cienasta ar bliņām sākās uzbrukums. Viņi mūs galīgi nopikoja. Lācis ierēcās, sagrāba kannu un aplēja viņus visus ar ūdeni.»

Nāvīte stacijā.

Āūäńģóéęńźčé Ńņīć ńåķą - II ģåńņī.

      Mums ir iznācis spēlēt Laivu dažādu auditoriju priekšā. Šoreiz mūs aizsūtīja uz Pensionāru dienas centru un Veču un kropļu pansionātu. Kad «ārstnieks – akmens tiltapakšas aptieķnieks» griezās pie kāda cilvēka zālē, kurā liela daļa skatītāju sēdēja kropļu ratiņos, ar vārdiem «Vai kājas tev sāp? Nocirst tās uz sliekšņa, ar kauliem pastutēt un dancot pavēlēt!», man pamira sirds. Bet, ak brīnums! Apdzisušajās sejās atausa smaidi, un zālē atskanēja neviltotas ovācijas. Šābrīža Latgales pilsētu pensionāru paaudze nekad nav redzējusi Laivu, un vispār ar ar tautas kultūru ir saistīta caur «grūtā gadsimta notikumu prizmu», tomēr katrs «tautas» valodā izteiktais vārds rada viņos patiesu atbalsi. Bet mūsdienu jaunatne, diemžēl, šo valodu nesaprot. «Sākumā bija vārds!» Skolotājiem nevajadzētu to piemirst.
      Meža aizbrauca uz Demeni un nokļuva kāzās. Domāju, ka demogrāfiskā situācija ciemā jūtami uzlabosies, jo ar jaunajiem tika veiktas visas nepieciešamās izdarības. Tverieši jaunos apdziedāja, pagodināja, paņēma no tiem pienākošās veltes, un pat pavizinājās pa ciemu pušķotos kāzu ratos ar dziesmām, ermoņikām un vējiņu. Atminu, kā ap '95. gadu pabiju Demenē ekspedīcijā. Dziesmas tur pierakstīt neizdevās, bet pievakarē es savācu lielu bērnu baru un turpat uz vietas noorganizēju tādu kā folkloras kopu. Žēl, ka šī iniciatīva netika atbalstīta no pieaugušajiem un palika bez turpinājuma. Bet jaunā Demenes bērnu audze vecās tradīcijas atceras, un ciemā arī šoreiz tika iets rotaļās.

Līvānu Ceiruleiša dzērve - II vieta individuālo masku skatē.

Astašovas Olūteņu nabašnīks - I vieta individuālo masku skatē.

      Raksts: Sergejs Aļonkins, 2004. gada 4. martā
      Bildes: Jeļena Jekimova