Kopas "Aj herel" koncerts, Rīgā
2004. gada 18. janvārī
Janvāra vidū festivāla Rīgas mūzika ietvaros Rīgā viesojās jau
viņvasar solītie tuvieši - ansamblis Aj herel (Mēnessgaismas
stars). Kā jau tas ierasts, uzstāšanos tūre noslēdzās ar lielo
koncertu Mazajā ģildē.
Andris Kapusts un Pēteris Selga
Koncerta sākumā Kapustu Andris apsveica festivālu gada jubilejā un uzdāvināja
tā rīkotājam Selgu Pēterim globu. Avramiešu Boris teica ievadvārdus, kuros
pievērsās gan tiešā kontakta ar tautas mūzikas izpildītājiem nepieciešamībai,
gan tuviešu nelielajam skaitam (ap 200 tūkstošu), bet lielajai atpazīstamībai
pasaulē, gan rīkles dziedāšanas tehnikas aprakstam.
Patīkami, ka rīkotāji bija atraduši tulci, kas tulkoja pa taisno no tuviešu
valodas (tiesa, šo to viņa tomēr nesaprata un līdz ar to arī neiztulkoja).
Vadītāja Vladimira Sojana runāšana tuviski dziesmu starplaikos ļoti labi
iederējās un deva iespēju izbaudīt valodas skaņas.
Laza Mongušs buras
Pēc ansambļa uznāciena un sasēšanās uz skatuves vadītājs Sojanu Vladimirs
teica ievadvārdus, un tad aicināja šamani Mongušu Lazu iesvētīt telpu.
Iesākumā šamanis pastāstīja par savu arodu - par to, ka šamaņa tērps un
piederumi sverot ap 30-40 kg, par to, ka šamaņi mēdzot smelties spēku
gan no lielāka kopā sanākušu ļaužu skaita, gan staigājot pa oglēm, gan laizot
karstu dzelzi, gan graizot vai svilinot sevi, bet tā kā šeit ugunskuru sakurt
nevarot, tad viņš smelšoties spēku no degošas kadiķzaru buntes. Lai arī zāle
bija ļaužu bāztin piebāzta, burim izdevās ar degošajiem zariem rokās izstaigāt
to gandrīz pilnībā. Šķiet (ja vien tas nebija redzes māns), ka laiku pa laikam
viņš tik tiešām ļāva liesmām laizīt savas rokas un nejutās no tā apskādēts.
Pēc paegļa nodzēšanas (kas gan uz brīdi samisējās, jo nevarēja atrast
ūdenspodu) šamanis sāka burties: visu laiku sita baubenu, pārvietojās (vaļā
acīm) un griezās (ciet acīm) smalki tipinot, kā arī laiku pa laikam
iedziedājās.
Aj herel
Ansamblis Aj herel uzstāšanos iesāka ar budistu lamu lūgšanu. Šī bija
vienīgā dziesma, kuru kopa izpildīja bez muzīku pavadījuma, kas, acīmredzot,
izskaidrojams gan ar tās reliģisko nozīmību, gan ar meldijas senumu. Lai
cik tas nebūtu jocīgi, līdzīgas meldijas ir gadījies dzirdēt igauņu folkloras
ansambļu dziedājumā.
Šamanis spēlē varganu
Lilija Sojana dzied "uz fonogrammas"
Turpinājumā ansamblis izpildīja vēl 20 dziesmu. Tematiski tās bija
par dabu (upēm, kalniem), dzimtajām vietām, brīvības alkām, lopu ganiem,
zirgiem un pat par traktoristu, kā arī pa apdziedāšanās un joku dziesmai.
No muzikālā viedokļa varētu izdalīt izteikti ķīniskas (mierīgas,
ar ķīnisku skaņurindu), mongoliskas, kā arī turciešu tautām raksturīgas
meldijas (tuvieši pēc valodas ir turcieši, bet pēc ticības - budisti);
protams, pārsvarā dziesmas bija šo ietekmju maisījums, tomēr gadījās arī pa
kādam "tīrākam" eksemplāram. Lielākā daļa dziesmu bija ātras un ar izteiktu
ritmu, kas liecina par stipro mūsdienu mūzikas ietekmi ansambļa
veidotajās apdarēs. Interesanti, ka šo izteikto ritmu kopa radīja ar stīgu
muzīkām, bez sitamo palīdzības. Apdaru mūsdienīgumu apliecināja arī klasiskās
harmonijās veidotās otrās balsis. Faktiski, tīri tradicionāli bija tikai daži
gabali - jau pieminētā lūgšana, rīkles dziedājuma demonstrējumi (tika parādīti 5 no 7 Tuvā
izplatītajiem veidiem), kā arī šamaņa vargana spēle. Neizpratni "dzīvu"
skanējumu klausīties atnākušajā publikā izraisīja vadītāja meitas Lilijas
Sojanas fonogrammas pavadījumā nodziedātā dziesma. Savukārt, vislielākos
aplausus izpelnījās Belika Elikbena rīkles dziedājums bizančas (bērza koka un
kazas ādas muzīka, kurai lociņa sari ievērti starp (!) stīgām) pavadījumā.
Spēcīgu iespaidu atstāja Timura Karasala zemais rīkles dziedāšanas veids (kā
vairākkārtīgi palielījās ansambļa vadītājs, Timurs esot par savu izpildījumu
saņēmis kāda starptautiska konkursa lielo balvu). Patīkami bija vērot visu
trīs puišu stīgu muzīku spēli - tā bija veikla un brīva, ar interesantām
improvizācijām (Karasalu Timura nospēlētie "zirga zviedzieni" vien bija ko
vērti!).
Belika Elikbena bizančas solo
Kopumā ansamblis izskatās pēc labi izdomāta un realizēta uzņēmuma, bet
ne pēc domubiedru kopas. Vadītājs ir pašvaks dziedātājs, toties labs
runātājs un rīkotājs. Viņš ir piesaistījis trīs apdāvinātus puišus, kuri
gan labi dzied, gan labi spēlē, un faktiski ir šī kolektīva
mākslinieciskais kodols - vadītāja ģimene bez šiem puišiem nebūtu nekas,
savukārt puiši bez vadītāja ģimenes varētu pilnvērtīgi uzstāties. Protams,
šie puiši diez vai paši spētu tā bīdīt lietas, kā to dara Sojanu Vladimirs,
un tas laikam ir tas iemesls, kāpēc puiši piedalās šādā uzņēmumā, nevis
uzstājas paši. Vadītāja meita Lilija dzied labi, tomēr viņas "bīdīšana"
no tēva puses izskatās pārlieku uzbāzīga. Vadītāja sieva arī brauc līdzi
ansamblim un skaitās tā "menedžere", kaut gan radās iespaids, ka visas
lietas kārto vadītājs pats, sieva tikai palīdz.
Beliks Elikbens ar bizanču
Timurs Karasals ar iglu
Hemerols ar čanzi
Koncerts bija interesants, tomēr jāatzīst, ka ansambļa sniegums ir
orientēts uz ar tautas mūziku nesaistītu publiku (piemēram, Rietumu
tūristiem). Austrumeiropas tautas-mūzikas-mīļiem daudz interesantāk būtu
dzirdēt tīru, neapdarinātu tuviešu tautas mūziku.
Pasākuma dziesmu ieraksti:
Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 27. februārī
Bildes: Ansis Ataols Bērziņš