Ziemas balle, Rīgā
2003. gada 26. decembrī

      Ziemas balle Brīvdabas muzejā ik gadus 26.decembrī jau kļuvusi par neiztrūkstošu folkloras dzīves notikumu, turklāt ļoti mīļu un gaidītu. Jau pēc nosaukuma jaušams, ka pasākums nepretendē uz precīzu gadskārtu tradīciju atainošanu, bet gan piedāvā cilvēkiem līksmu, atslābinošu kņadu, apvienojot šajā notikumā visas ļaudīm tik tīkamās lietas - mūziku, dziesmas, dančus un citas jaukas lietas romantiskā krēslā ugunskuru un sveču gaismā. Ja cilvēkam gribas izbaudīt īpašu, ziemīgu romantiku ar dabas un pagājības garšu, tad Ziemas balle ir īstā vieta, kurp doties ziemas laikā.
      Šī gada Ziemas ballē viss bija puslīdz kā parasti, vienīgi, atceroties balto sniegu citugad, ļoti uzkrītoša bija vispārējā tumsa, kas radās melnās un visai dubļainās zemes dēļ. Ja neesat kaķis, iespējams, ka šādos apstākļos jūs piemeklē neliels vistas aklums, un mazāk apgaismotās vietās varat paskriet garām pat tuvam draugam, vai nejauši iekāpt peļķē. Taču ne tumsa, ne sniega trūkums nevarētu ietekmēt Ziemas balles apmeklētāja labo omu, ja vien iepriekš nav nolemts, ka omai būtu jābojājas. Patīkama toties bija siltā gaisa temperatūra, līdz ar ko cilvēkiem nedraudēja nosalšana. Ja kādam tomēr sametās vēsi, siltas telpas un piedāvātie siltie ēdieni, karstvīns un tēja bija pieejami vairākās vietās.
      Piedāvāto priekšnesumu un visādu padarīšanu bija tik daudz, ka tam, kurš būtu nolēmis apskatīt visu, būtu krietni vien jānosvīst, riņķojot pa muzeja teritoriju, bet tik un tā diez vai tas būtu paveicams, ja kādā vietā gribētos arī pakavēties. Tālab jāatzīstas, ka netiku redzējusi visus pasākuma dalībniekus, un iespaidos dalīšos vien par redzēto.
      Jau ienākot muzejā, jums ir iespēja iestrēgt Priedes krogā, kur pasākuma apmeklējumu var iesākt ar vēdera pielikšanu teātra pavadībā, un amatniecības izstrādājumu iegādāšanos, taču zinātājs atstāj to vēlākam laikam un dodas tālāk.
      Vairākas ēkas, kā jau parasts Ziemas ballei, bija apmeklētājiem atvērtas, silti sakurinātas, piepildītas ar sveču un lukturu gaismu, pavardos kūrās uguns. Šādas lietas nevar baudīt parastā Brīvdabas muzeja apmeklējumā ziemas laikā.
      Kurzemes sētā varēja aplūkot puzuru gatavošanu, un visas dienas garumā rosību bija paredzēts veidot pārmaiņus Dandariem un Baļķiem. Tomēr Baļķi, šķiet, tā arī netika manīti, un Dandaru piedāvātais sniegums tālab bija spiests "izstiepties".

Dandaru muzikanti Ilmārs un Zane

      Dandaru muzikanti, divi vien skaitā, radīja ļoti patīkamu un iekštelpām piedienīgu akustisku skanējumu, izmantojot vijoli un ne visai bieži dzirdamo mandolīnu, kā arī sevišķi mazu, klēpī turamu cītaru, kādu, nudien, redzēju pirmo reizi mūžā. Dandaru dancotāju pulciņš, kā zināms, ir draudzīgs un saskanīgs, un kopējais sniegums radīja patīkamu atmosfēru.

Kurzemes sētā caur mājas logu vērojami Dandari

      Arī Nidas māja pilna ar degošām svecēm un atrakcijām, un brīdī, kad tur ielūkojos, telpas vidū kā varena pasaku māte ar gariem, kupliem matiem un ģitāru rokās muzicēja Austra Pumpure, un domubiedru pulks aizgrābti dziedāja līdzi. Skaidri bija jūtams, ka visi cilvēki šeit jūtas labi.
      Pie smēdes, kā ierasts, rosījās kalējs ar palīgiem. Pretī smēdei - nojume, kurā piedāvātā drātsalus nosaukums vien jau lika nodrebēt. Kopā tas viss kā pie "īstiem vīriem". Blakus smēdei aiz palielas eglītes gluži vai noslēpti trīs mikrofoni, un noprotams, ka tur paredzēts notikt kādiem priekšnesumiem. Un patiešām, vēlāk ejot gar smēdi, kur abās pusēs ceļam noris dažādas lietas, pēkšņi attopos - ak! Tur taču pulks vecu sievu stāv un dzied, bet skaņa tā arī paliek vienīgais iespaids no šīs uzstāšanās, jo nav neviena skatuvītes virzienā vērsta gaismekļa, un "bilde" ir tīta melnā tumsā.

Skolmeistars jau strādā

      Zemgales sētas skolas ēkā savukārt Andris Gobiņš, tērpies melnā, garā svārkā mācīja boksterēšanu. Bars "skolnieku" un arī pats "skolmeistars" sēdēja pie gara galda, un ļoti jautrā un brīvā noskaņā noritēja boksterēšanas stunda. Neredzot to dzīvē, varētu domāt, ka šāds pasākums nevar būt īpaši aizraujošs, taču "skolmeistara" personība to piepildīja ar tik lielu šarma un joku daudzumu, ka te būtu varējis pavadīt krietnu laika sprīdi, gūstot labu noskaņojumu.

Andris Gobiņš ar saviem "skolniekiem" boksterēšanas stundā

      Vidzemes sētas slietenī kurējās uguns un lielā grāpī tika vārīta pelašķu tēja. Vidzemes rijā notika sveču liešana. Biju tur tikai iemetusi aci, bet iespaidi tika degunam - viss gaiss spēcīgi smaržoja pēc vaska, un telpa pildījās ar biezu dūmaku.

Rīgas Danču kluba muzikanti

      Uz skatuves pie Vidzemes sētas uzstājās vairākas folkloras kopas. Ik pa pusstundai sulīgajos dubļos uz slīpās zemes skatuves priekšā dancoja Rīgas Danču kluba dalībnieki, iemanoties pat nepakrist. Šāda "deju grīda" tiešām nebija piemērotākā publikas iesaistīšanai, un arī paši skatītāji neizrādīja interesi par iespējām izbaudīt dubļu vannas. (Ir dzirdēts, ka danču kluba vadītājs gadu no gada atgādina, ka arī dancotājiem būtu nepieciešama dēļu grīda, taču, kā redzams, šāda lūgšanās atduras kā pret sienu. ...Ir dzirdēts arī, ka Ziemas balles projekti saņem prāvus līdzekļus no Kultūrkapitāla fonda...) Paši dancotāji, neraugoties ne uz ko, jutās ļoti labi, un to bija krietns pulks. Danču mūziku spēlēja Rīgas Danču kluba muzikanti.
      Ik pa katrai nākamajai pusstundai uz skatuves kāpa kāda folkloras kopa, un, tā kā danču laukumu atstāja dancotāji, izveidojās krietns attālums starp skatuvi un skatītājiem, kuri nakts melnumā saplūda ar tumšo apkārtni. Iespējams, ka šī iemesla dēļ dziedātāji varēja justies nedaudz vientuļi.

Uzstājas Skandinieki

      Kā vienmēr, labi un pārliecinoši skanēja Skandinieki, kaut nebija īpaši pilnā sastāvā. Arī viņu dziesmu izvēle bija ausij un dvēselei tīkama. Skandinieku sievas bija ģērbušās mūsdienīgās drēbēs, papildinot skatu un miesas siltumu ar tautastērpa brunčiem. Kādam šāds apģērba apvienojums varētu nebūt pa prātam, toties daudziem ļoti patīk.

Atštauku pulks kļuvis prāvāks

      Šī gada Ziemas ballē piedalījās visai daudzas folkloras kopas no dažādām Latvijas vietām (Atštaukas, Turki, Milzkalnieki, Sudmaliņas, Dzieti u.c.), un dažas no tām uzstājās arī uz skatuves pie Vidzemes sētas.
      Vairākas novadu folkloras kopas bija ieradušās kā budēļi, čigāni vai kaļadnieki.

Kaļadnieki no Turkiem

      Iepriecināja tas, ka folkloras kopā Turki bija novērojamas vairākas tradicionālākas maskas, jo kopumā šī gada balles maskotie viesi, maigi sakot, neizcēlās ar masku kvalitāti. Varēja pat manīt "pirktās" sivēnu utml. sejas maskas, kas vairāk piestāvētu bērnudārza karnevālam, nevis folkloras kopai.

Milzkalnieku maskas bija dažādas kvalitātes

      Ņemot vērā to, ka Vidzemes sētas tuvumā bija vairākas vietas, kur iegādāties karstus dzērienus, taču nevienas pašas etnogrāfiskas vai gluži parastas "sirdsbūdiņas", varētu secināt, ka liesie priežu meži šajā vakarā guva krietnu augsnes bagātināšanu, jo diez vai daudz būs tādu cilvēku, kuri krusteniski caur tumšu mežu soļos puskilometru uz tuvāko labierīcību vietu.

Ilga un Andris Priedes krogū

      No pulksten četriem līdz sešiem Priedes krogū danču mūziku spēlēja un dančus vadīja Ilga Reizniece un Andris Davidonis - jau iepriekš manīts vijoles, akordeona un divu varenu balsu apvienojums.
      Tā kā vienlaicīgi pie Vidzemes sētas notika Rīgas Danču kluba sadancošana, šeit bija lieliska iespēja redzēt, ka danči interesē ne tikai danču kluba biedrus, bet arī citus ļaudis.

Sadancošana Priedes krogū noslēdz pasākumu

      Ar lielu entuziasmu dančos piedalījās lieli un mazi dancotāji. Ņiprā un aizrautīgā iesaistīšana un danču mācīšana, protams, vainagojās lieliem panākumiem. Beidzoties pasākumiem citās vietās, šeit saplūda visi nenogurušie un danču vai silta ēdiena alkstošie Ziemas balles dalībnieki, papildinot dancotāju pulku.
      Diemžēl pēc neilga brītiņa beidzās arī šis pasākums. Tad nu prātoju - vai nebūtu jauki programmu sastādīt tā, ka, ja citās vietās notikumi beidzas sešos, tad sadancošana Priedes krogū iet no pieciem līdz septiņiem? Tik un tā pirms mājās došanās šeit iegriežas turpat vai katrs pasākuma apmeklētājs un dalībnieks, tālab tas būtu lielisks punkts, kas ļautu katram doties prom labā garastāvoklī.

      Raksts: Laura Pīgozne, 2004. gada 2. janvārī
      Bildes: Laura Pīgozne