"Laiksnes" 10 gadu svinības,
Rīgā, 2003. gada 21. novembrī

      "Jā, desmit gadu apkārt," nodomāju, mīdamies uz Tautas mūzikas centru. 90. gadu pirmajā pusē nodibinājās vesela virkne jauniešu (tolaik, protams) ansambļu. Tagad svinam to desmitgades: pērn - Vilkiem, šogad - Laiksnei. Te jāpiebilst, ka Laiksne patiesībā gan ir vecāka - atminu tās dalībnieces dziedam kopā jau 1991. gadā. Tāpēc jubileja, šķiet, bija nosaukumam, ne ansamblim. Sācis rakstīt šo reportāžu, sajutu, ka tā nāk grūtāk, nekā citas. Varbūt pārlieku lielā sentimenta dēļ? Ja "veco" ansambļu (piemēram, Skandinieku) jubilejas manai paaudzei šķiet esam līdzīgas vecmāmiņu dzimšanas dienām (sak, kādreiz tie gadi ir bijuši), tad tepat līdzās augušo vienaudžu svētki liek aizdomāties par kopīgi dzīvotajiem un strādātajiem gadiem - cik tie bijuši veiksmīgi, ražīgi, laimīgi?
      Koncertu vadīja taurupietis Treibergu Toms - vadīja jauki un atraisīti; tikai retumis kāds vārds misējās, kas, ņemot vērā viņa jaunumu un nelielo pieredzi, nav nekas pārmetams.

Tāda Laiksne bijusi pirms desmit gadiem

      Koncerts bija veidots kā Laiksnes sastāvu retrospekcija. Pirmās divas dziesmas dziedāja ansambļa sākotnējais sastāvs - 11 sievas un meitas. To lielākā daļa ir tiešām labas dziedātājas, tāpēc skanēja pārliecinoši.

Laiksnes pamatsastāvā kādreiz bijuši arī puiši...

      Trešo - Palākaisi vanadzeņš - iesāka Jēkabsonu Māris, bet sievieši piebiedrojās uz trešo pantiņu; Māra izpildījumam pietrūka tīrības un, galvenais, tas bija ļoti sasteigts - acīmredzot, vairāku gadu prakses trūkums atstājis iespaidu. Tomēr nākamajā, Sērsti gāju bāliņos, kurā sauca Prūšu Dace un lielo blokflautu piepūta Kalniņu Dina, Māris otro balsi nodziedāja smuki. Vecās Laiksnes bloks beidzās ar Lineni, muni lineni Daces un Ramānu Vinetas izpildījumā (dziedāja smuki) un Māra dūku pavadījumā (spēlēja ar foršiem "pārbraucieniem").

Kopā ar albuma Kyukova dzagyuze ražotāju Māri Muktupāvelu

      Turpinājumā tika izdziedāti trīs Laiksnes albumi, parādot visus viesmuzikantus, kas tajos bija ņēmuši dalību, tai skaitā Īļu Nilu (bungas), Muktupāvelu Māri (kokles), Čavartu Miku (sitamie), Gaujenieku Gati (ģīga un basģitāra), Indrēvicu un Bārbalu Kasparus (attiecīgi - bungas un ģitāra). Tos vienoja divas īpašības - visi bija vīrieši un neviens no viņiem nedziedāja.

Jaunajā albumā izmantota arī šābrīža modes muzīka - mandolīna

      Jaunā albuma Es jauna būdama programmā juta, ka šoreiz izpildītājas ir likušas uzsvaru uz muzīkām un jaukām improvizācijām uz tām (piem., Dina sparīgi strinkšķināja mandolīnu, virpināja stabuli un pūta gāršos, Sušku Baiba solēja uz koklēm u.tml.). Izteiksmīgās Gaša Gaujenieka basa partijas brīžam radīja "iļģiska" skanējuma iespaidu. Acīmredzot, arī turpmāk ansamblis vairāk attīstīsies instrumentālas mūzikas virzienā, jo pēc Prūšu Daces aiziešanas tādu dalībnieču īpatsvars, kuras vairāk izpaužas dziedot, nekā spēlējot, ir samazinājies uz pusi.
      Starp dziesmām norisa konkurss - Toms uzdeva jautājumus par Laiksni, un pareizo atbilžu īpašnieki krāja punktus jaunās blīvplates iegūšanai ar atlaidi vai pat par velti. Kaut iecere bija laba, un jautājumi - asprātīgi, tomēr atbilžu sniegšanas kārtība bija nepārdomāta un radīja jūkli.

Danči bija patiesi lustīgi

      Pēc koncerta viesi tika aicināti pie galda, kurā tika celti dažādi vīni, maizes, kliņģeri un citas gardas lietas. Nu skaņu rīkus ņēma rokās jaunākā paaudze, pārsvarā - Ceiruleiša un Visu vēju dalībnieki. Danči bija ļoti lustīgi. Muzikanti spēlēja labi, tikai, diemžēl šai paaudzei piemīt vēlme visu spēlēt pārlieku ātri, tādējādi dažus dančus padarot nebaudāmus. Tomēr, neraugoties uz šo ātrummāniju, viņos jūtamas īstenu muzikantu iezīmes: pat tad, kad dancotāji jau bija devušies pa mājām, viņi mirdzošām acīm vēl aizvien turpināja spēlēt - tāpat vien, savam priekam.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 4. decembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš