"Dimzēna" 10 gadu svinības,
Jelgavā, 2003. gada 9. novembrī
Lai arī folkloras kopa
Dimzēns
radusies septembra vidū, tomēr, Jelgavas Kultūras nama remonta dēļ, tās desmit
darbības gadi tika atzīmēti Mārtiņu priekšvakarā. Pie Mazās zāles durvīm
gaviļnieki sagaidīja skatītājus, spēlējot lustīgus dančus, bet pēc tam, tāpat -
spēlējot, devās iekšā zālē, kur sveicēji tos uzņēma kājās stāvot un plaukstas
sitot.
Dimzēns
Koncertu, protams, aizsāka paši jubilāri. Vispirms tie deva savu tiesu
pēdējajam Veļu laika vakaram un ar vienu dziesmu "godināja tās paaudzes,
kas atstājušas tik krāšņu dziesmu un danču pūru". Tad, kopā ar
Trejupi,
iedimdināja Mārtiņus. Sekoja dziesmota teika, varētu pat sacīt - neliels
uzvedums. Stāsts par Mārtiņa un Katrīnas, kā arī Andreja un Bārbalas
savstarpējām attiecībām bija interesants un sasaucās ar tautasdziesmu
tekstiem, kas pa starpām tika veiksmīgi iedziedāti. Pēdējā laikā šādi
priekšnesumi, kuros dziesmas tiek apvienotas ar mutvārdu folkloru,
izplatās aizvien vairāk, un tas nav slikti - izskatās, ka šāds
priekšnesuma veids spēj vairāk aizraut ar folkloras kustību nesaistītus
skatītājus.
Kupars
Protams, kas par godiem bez viesiem. Dimzēns bija rīkojies
konsekventi, lūgtas bija teju visas Latvijas Zemgales folkloras
kopas, bez tam bija arī pārsteigums (par tālākiem viesiem nez vai viņus
varētu saukt) - folkloras kopa Kupars (Pūralāde) no Jānišķu
miesta Lietavas Zemgalē.
Kupars
Tā nu otrajiem vārds tika dots leišiem. Kolektīvs, lai arī daudzskaitlīgs un
it kā dažādas lietas darošs, tomēr atstāja bēdīgu iespaidu. Pirmkārt jau
acīs krita tērpi: raibum raibi (koptēla nozīmē), bez kādas konsekvences, šķiet
- arī diezgan stilizēti, lielai daļai sievu ap kaklu dzintara krelles,
vadītājai mugurā ņieburs no mūsdienīgas, spīdīgas drēbes... Lai arī lielākā
daļa dalībnieku bija XIX gs. beigu tērpos, tomēr divas meitenes bija
pamanījušās ietērpties pseidoarķeoloģiskos paltrakos un apaut tankzābakus.
Mākslinieciskais
izpildījums bija ar pretenzijām uz pamatīgumu, tomēr līdz tam nevilka.
Piemēram, dziedājums bija spēcīgs, bet kaut kā pietrūka - gan skaņas tīrības,
gan vienkārši attieksmes ziņā; tomēr, kas nu ir, tas ir, varēja just arī dažas
autentiski dziedošu sievu balsis. Ermoņiku spēlmaņi bija labi, viens pat
veikli ņirbināja pirkstus, taču netapa skaidrs, kāpēc vadītājai vajadzēja tiem
pievienoties ar savu diezgan švako vijoļspēli. Ar stīgu instrumentiem vispār
bija posts: kokles neskanēja kopā nedz savā starpā, nedz ar līdzpūsto stabuli
(tas, ka vadītāja to stabuli nemaz lāga nemācēja pūst, jau ir cita lieta),
ģitāra, kuras pavadījumā tika dziedāta romance, izklausījās skaņota pirms
mēnešiem trim. Tiesa, ansamblis parādīja neredzētas dejas, un, lai arī dažiem
dejotājiem nedaudz pietrūka iznesīguma, tomēr tās bija interesanti vērot.
Prieks par to, ka pēdējo dziesmu kopa nodziedāja ar pilnu atdevi, un tā
izskanēja tiešām labi.
Jelgavas Rota
Pēc Dimzēna rotaļvijas Ak, tu zelta lakstīgala, kurā kā par
nelaimi ik pantā kāds palika bez pāra, uz skatuves kāpa cits Jelgavas
kolektīvs - mazā Rotiņa, bērnu vokālais ansamblis, kurš šoreiz
bija sagatavojis "trīs Mārtiņdziesmas". Tā bija nepārprotama ilustrācija tam,
kādi priekšstati par tautasdziesmu izpildījumu vēl aizvien dzīvo sabiedrībā un
pat tiek mācīti bērniem: klavieru un vadītājas sistā tridekšņa pavadījumā
tautastērpos ģērbti bērni
dziedāja tautasdziesmas, to tekstu tieši ilustrējot (piemēram, uz "aizjāja
Mārtiņš, aizrībināja" tika māts ar rociņām), "popsīgi" ietupstoties un
pārvietojoties.
Lielas mucas, mazas mucas...
Tālāk runāja amatvīri, to skaitā Kapustu Andris (pirmais aizsāka brīnīšanos
par tik mazu vecumu pie tik lieliem sasniegumiem; tiesa - kā pēcāk atzinās
dimzēnieši, to stāžā varot ieskaitīt arī Novadnieku darbības laiku) un
Jelgavas domes priekšsēdis Rāviņu Andris (izteica prieku par to, ka
Jelgavā iraid patiesi spēcīgs folkloras ansamblis).
Trejupe
No Latvijas sveicējansambļiem pirmā nāca Bauskas Trejupe.
Žēl, ka tā nepārorientējas un neaizstāja jau izieto Kas dimd, kas rīb
ar kaut ko citu. Arī ar dūdu pūšanu meitenītei lāga neveicās. Tomēr savas
uzstāšanās beigās kopa nodziedāja lielisku joku dziesmu, kā viņi paši to
nodēvēja - "šovu". Neliels citāts no tās: "Vakar saņēmām mēs pergamentu, ko
rakstīja Veltiņa mums, lai braucot mēs šurp, uz Jelgavas miestu, kur dzimeni
svinēsim jums. Piedz.: Pīrāgi, zirņi un kefīrs...".
Dobeles Rota
Dobeles invalīdu biedrības kopa Rota nodziedāja vastalāvja dziesmu
Padejoji saimeniece, vārdus "Metenīša vakarā" aizstājot ar "Mārtenīša
vakarā" (skanēja jauki, tomēr no tradīcijas viedokļa to nevarētu saukt par
korektu rīcību), kā arī visus aicināja uz svinīgu Mazs bij tēva
novadiņis kopdziedāšanu.
Vēl uzstājās Bauskas Dreņģeri (ar Dziedat, meitas, ko gaidati
un Lai dzīvo saule zenītā), Dobeles Puduris "netērpos"
("Nogodēju rudzus miežus, nogodēju apenīšs; aizabraucu uz Jelgavu dimzēniešus
godināt"), Vecsaules folkloras kopa (ar apsveikuma "apdziedāšanu" no lapiņas,
svinīgu dzejoli un kopīgu saucienu "Sveicam jubilejā!"), Līvbērzes folkloras
kopa (ar Mārtiņam gaili kāvu un Skaista mana tēvuzeme īstu, labi
skanošu pēterburgas ermoņiku pavadījumā (!); to spēlmanis šajās lēnajās
dziesmās nevarēja īsti izpausties, tomēr varēja just, ka viņa pirkstos slēpjas
muzikanta dzirksts) un Dimzēna pāde - kopa no Svitenes (ar jauku
apdziedāšanas diesmu, kuras piedziedājums mainījās atkarībā no pantiņa satura
- vai nu "kauns, kauns", vai - "gods, gods", kā arī visuzkrītošāko dāvanu -
dzīvu gaili appušķotā būrī).
Sadancošanā
Pēc Dimzēna pēdējā uznāciena, kurā tika godināta tā vadītāja Leju
Velta, visi tika aicināti uz otru zāli. Galds bija patiešām varens, šķiet,
tur Dimzēns ar viesiem varētu trīs dienas pārtikt: bija gan
Trejupes paredzētie zirņi, pīrāgi un kefīrs, gan arī daudz citu
dažnedažādu gardumu. Dančus spēlēja saimenieki un leišu viesi.
Vēl noteikti jāatzīmē, ka Dimzēns jubilejai par godu ierakstījis un
izdevis blīvplati (tiesa, pavairotu ar skaitļotāju). Tā ir jauka dāvana gan pašiem
gaviļniekiem, gan viņu cienītājiem, kam nu ir iespēja Dimzēnu
klausīties arī neklātienē.
Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 18. novembrī
Bildes: Ansis Ataols Bērziņš