Bedību dziesmu koncerts "Tec, pelīte, caur zemīti",
Rīgā, 2003. gada 1. novembrī
Cielava dzied
Koncerts notika Latviešu biedrības Līgo zālē, kas, manuprāt, ir diezgan
mājīga un skanīga vieta. Teju visas vietas zālītē ir aizņemtas, un, kā teica
koncerta vadītāja Ieva Bērziņa: "Prieks, ka savējo izrādījies tik daudz", jo
pasākums netika plaši reklamēts.
Koncerts veidots kā kopīgs priekšnesums, kur visas grupas atrodas skatītāju
priekšā un pēc rūpīgi sastādītas programmas ik pa laikam iesāk savu dziesmu
vai rotaļnumuru. Kā pienākas tādos koncertos, gan sākumā, gan beigās ir pa
vienai kopdziesmai, kam kā uzvijas vēl beigās tiek visiem labi zināma un arī
ar skatītājiem kopā dziedama dziesma. Atmosfēra koncertā ir nepiespiesta, tas
nav neparasti folkloras koncertos, un ne reizi vien dziedātājiem izdodas
saplūdināt koncertnumurus tā, lai tie rāmi ieplūstu viens otrā.
Vēl, runājot par noskaņu, - ļoti glezni starp dziedātājiem izskatās divas
Zvīgznas meitenes, kas, atšķirībā no citiem saviem draugiem, nestāv,
bet sēž gandrīz nemainīgā pozā uz grīdas aiz sveču jūras.
Cielava spēlē
Kaut arī koncerts bija veidots kā kopīgs priekšnesums, tomēr gribētu kādu vārdu
pateikt par katru kopu atsevišķi.
Cielavas no
Salacgrīvas pārstāvēja pusducis sievu, no kurām puse dzied aizrautīgi, ar
nelielu teatrālisma devu, pārējās nemanāmākas. Spilgtākais un interesantākais
viņu priekšnesums, manuprāt, bija instrumentālais Mana balta māmuliņa,
ko divas sievas izpildīja uz izcili skanīgas ģīgas ar trim stīgām un
stabulītes. Šādu interesantumu man koncertā prasījās vairāk. Cielavas
devums būtu vēl tīkamāks, ja brīžiem neaizķertos vārdi un arī instrumentālais
gabaliņš vietām nemisētos.
Zvīgzna
Zvīgzna - jauna jauniešu kopa - atstāja ļoti vienota un saskanīga
ansambļa iespaidu. Visvairāk no visām viņu dziesmām man sirdī iekrita
latgaliski un divbalsīgi dziedātā Nadūd, Dīvsi, jaunai mierti. Tomēr tas,
kas, manuprāt, pietrūkst Zvīgznai, ir - tradicionalitāte. Vienam no puišiem
ir ļoti skaista, kopta balss, tomēr dziedāšanas stils vairāk sliecas uz
klasisko manieri. Citas, manis neminētās dziesmas, viņi, manuprāt, nodziedāja
diezgan skolnieciski un pareizi, bez īstās garšas.
Interesantas un man agrāk neredzētas bija rotaļas, ko Zvīgzna
izpildīja kopā ar saviem draugiem no
Maskačkas
spēlmaņiem - Mērdenis un Zvejnieka amats. Pēdējā sevišķi
interesanti bija vārdi, man prātā iesēdās fragmentiņš "tinam mēs tās
makšķeres". Sevišķi izjusts Mērdenī bija Ansis Bērziņš, bet pie tā jau
ir pierasts: ja Ansis dzied, tad no sirds, ja danco vai griežas elkoņos - tad
tā ka putekļi ceļas, ja raud - tad pie zemes krizdams.
Maskačkas spēlmaņi
Nu tad pie Maskačkas spēlmaņiem. Kopā viņi bija pieci, bet faktiski
jūtami bija jau pieminētie Ieva, Ansis un vēl Zane ar savu plašo un skaņo
balsi. Ja Zvīgzna ir viens veselums, tad te ir trīs atsevišķas
personības, trīs atsevišķas balsis un tas nedaudz traucē. Man Maskačkas
spēlmaņu izpildījumā prasījās pēc ne tikai mazdzirdētu dziesmu
atrādīšanas, bet arī kāda interesanta muzikāla priekšnesuma, vēl jo vairāk
tāpēc, ka zinu, uz ko viņi ir spējīgi. Jā, arī šīs bedību un veļu noskaņas
ietvaros.
Laiva
Man ausij un sirdij tīkamākā bija Laiva - koklītes, dažādi dzindzoši,
landzoši skaņu rīki, bērnu balsis, kopumā ļoti piepildīts, resns skanējums.
Laivai ir labi saucēji puiši (sevišķi dziesmā Baltus zirgus
nejūdzati), laba saucēja meitene dziesmā Kādu godu mēs turam, smukas
apdarītes dziesmām, tomēr neko lieki nesarežģījot un nesamākslojot. Kas
vienīgais atsevišķās dziesmās leca ārā - kopas vadītājas Andas skanīgā balss,
kas pārmāca daudzos citus dziedātājus.
Ļoti skaists bija koncerta noslēgums ar kopīgi dziedāto Burbuļaina upe
teka, tiešām aizkustinoši.
Ja kopumā koncerts raisīja pozitīvas emocijas, tad tomēr tas mani vedināja uz
pārdomām vispār par šāda veida koncertu norisi. Man kā skatītājai, šķiet,
interesantāka būtu uzveduma forma, jo daudzas no dzirdētajām bija bedību
dziesmas, kas iet kopā ar noteiktu norisi. Ja ne bedības, bet vakarēšana ar
veļu dziesmām, tad nenorobežojoties - te mēs izpildītāji, tur jūs - skatītāji,
bet saplūstot visiem vienā veselumā.
Raksts: Kristīne Karele, 2003. gada 4. novembrī
Bildes: Kristīne Karele