TMC sezonas atklāšanas koncerts, Rīgā
2003. gada 25. septembrī

      Rudenīgā ceturtdienas vakarā Tautas mūzikas centrā tika atklāta nu jau trešā mācību sezona. Atklāta, kā jau tas parasts - ar saviesīgu pasākumu.

Pasākuma "zvaigzne" Dace Prūse.

      Pasākuma vadītāja Prūšu Dace bija īsti iejutusies lomā: viņa jauki un atraisīti runājās gan ar skatītājiem, gan ar dalībniekiem, trāpīgi jokoja katra trešā teikuma galā, un, vispār, vadīja koncertu tā, ka no pieteicējas kļuva par titullomas izpildītāju.

Spēlē koklētājas.

      Pirmie uzstājās koklētāji-trešklasnieki, kuri bija ieradušies nelielā, tomēr pietiekamā skaitā: divas meitas un viens puisis. Pirmo polku spēlēja tikai meitas - divbalsīgi, ar vienas kokles smuku "aizspēlēšanu" uz augšu. Vienīgā vaina - kokles nebija īsti saskaņotas kopā. Sērdienīti-grūtdienīti un Mugurdanci spēlēja visi trīs koklētāji. Skanēja labi, kaut tam no viņiem, kurš pats atzinās, ka "Es kā slikts skolnieks mācos tikai stundās.", retumis sajuka.

Dziedātājas dzied kopā ar skolotāju

      Otrie bija dziedātāji. Bez skolotājas, jau minētās Prūšu Daces, uzstājās tikai divas skolnieces, jo pārējie nebija ieradušies. Pirmo dziesmu, faktiski, dziedāja skolotāja, bet skolnieces tikai mēģināja piedziedāt. Izskatījās, ka dziesma pirms koncerta nav izmēģināta, tālab piedziedāšana īsti neizdodas (galvenokārt - vārdu nezināšanas dēļ). Otro dziesmu sauca viena no skolniecēm, un nedz viņai, nedz arī atlocītājām nekādas grūtības neradās - dziesma noskanēja skaņi un pārliecinoši.
      Trešo "specialitāti" - akordeona spēlmaņus, pārstāvēja vien Raģu Māra, kas uzcītīgi apgūst muzīku pēc muzīkas. Pērnziem viņa Prūšu Daces vadībā esot iemācījusies akordeona spēli, un, tiesa, kas tiesa, abi danči tika nospēlēti diezgan raiti.
      Pēc audzēkņu uzstāšanās koncertu kuplināja divi ansambļi. Pirmie bija Auļi. To vadītājs esot Čavartu Mikus (Vendenē gan teica, ka Klinšu Edžus, bet tā esot bijusi kļūda), kurš ļoti labi uzķēra Daces jokdarīgo noskaņojumu un godam spēlēja pretī. (Dace: "Mikiņ, cik ilgi grupa muzicē kopā?" (Te jāpiezīmē, ka Dace visiem uzstājošamies prasīja, cik gadus viņi jau spēlē.) Mikus: "Parasti no pusstundas līdz stundai.") Uzstāšanās programma bija līdzīga, kā pirms dažām dienām Zaķusalā, taču iespaids bija atšķirīgs: apskaņotā pļavas estrādē mūzika izskan pavisam savādāk, nekā nelielā zālē. Faktiski, bija mazliet par skaļu, un varbūt kopai būtu vērts padomāt par savādāku spēles veidu vai instrumentālo sastāvu, kas būtu pielietojams nelielās telpās. Bez tam vienubrīd radās iespaids, ka muzikanti "pazaudējuši" viens otru un nespēlē kopā. Tomēr nelielajai telpai bija arī savas priekšrocības: interesanto un pārdomāto Balabaskas apdari šoreiz izdevās izbaudīt līdz sīkumiem.
      Otra kopa bija Visi vēji. Pirmā dziesma bija jauka: rāma, mierīga noskaņa, kokles pavadījums. Interesanti bija arī dažādie skaņas efektiņi (svilpošana, grabēšana, čaukstēšana, klabēšana u.tml.), kaut gan nebija tālu robeža, kad to jau būtu bijis par daudz. Otra - Apkārt kalnu saule tek, pēc vadītājas vārdiem - jaunākā kopas dziesma, atstāja nomācošu iespaidu - tā bija ļoti sasteigta un nervoza; klausoties radās iespaids, ka izpildītājiem ir grūti, ka viņi mokās, dzenas, bēg, un tanī pat laikā īsti nesaprot no kā bēg un pēc kā dzenas. Trešā - Apkārt kalnu gāju arī bija no dzenamajām, tomēr pulka rāmāka par iepriekšējo; šī dziesma izcēlās arī ar melodijas mākslīgu "sapunktojumu" vienā pantā, tādējādi gan iegūstot mūsdienīgāku skanējumu, gan mīļi domātus vārdus ("Ko tu, puķīt, raudi?") padarot lecīgus.
      Pēc koncerta sākās sadancošana. Muzikantu bija pulka, un skanēja vareni. Savukārt, dancotāju bija tieši tik, lai jau būtu lustīgi, bet vēl nebūtu jāgrustās.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 28. septembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš