Rudens saulstāvju godi "Baltijas saule",
Rīgā, 2003. gada 21. septembrī

Tauta pulcējas

      21. septembra rīts visus rīdzeniekus iepriecināja ar siltu atvasaru sauli. Vislielākais prieks par to bija baltiešu rudens saulstāvju godu Baltijas saule rīkotājiem, dalībniekiem un skatītājiem: atšķirībā no pērnā gada, dienas pavadīšana vidū Rīgas un vidū Daugavas - Zaķusalā, bija patīkama un atpūtinoša. Abās pusēs - upe, pa vidu - pļava, bet augšā - rāmi sildoša saule; vai maz var būt jaukāk?

Godu atklāšana

      Sarīkojums sākās ar runām un dziedāšanu lielā lokā ap simbolisko "laivu" - māksliniecisku akmeņu mūrējumu, kurš pēc formas atgādina liellaivu, bet pēc uzbūves - senas drupas. Skandiniekiem aizsākot, tika kopīgi dziedātas dziesmas (latviešu, leišu, igauņu, lībiešu) un starp tām teiktas runas. Runu turēja Staltu Dainis (varenu apmetni plecos un varenu vāzu rokās) - priecīgi-eirooptimistiskās notīs (viss būtu labi, ja nebūtu pret-ES-balsotājus nosaucis par muļķiem), aizsardzības ministrs Kristovsku Ģirts ("Mīļie brāļi un māsas, baltiešu tautas: igauņi, leiši, latvieši! Tikai caur Eiropu mēs varam pastāvēt un zaigot kā kultūras pērles!..."), Lietavas vēstniecības darbeniece (tautu vienotību sludinot) un igauņu biedrības pārstāvis (apsveicot ar referenduma iznākumu, kā arī iepazīstinot ar biedrības darbu). Ņemot vērā to, ka trešā daļa balsojušo Latvijas pilsoņu nobalsoja pret stāšanos Eiropas Savienībā, nez vai kultūras pasākumu vajadzēja tik ļoti politizēt (un tādējādi šķelt pasākuma apmeklētājus). Kaut gan tīri cilvēcīgi ir saprotama rīkotāju nespēja sevī noklusināt iepriekšējās dienas pārdzīvojumus.

Zaldāti cienā dalībniekus

      Starp citu, aizsardzības ministra ierašanās nebija nejauša - Latvijas armija pasākuma rīkotājiem sniedza lielu atbalstu: tā bija uzslējusi teltis, kur dalībniekiem pārģērbties, nodrošināja pasākuma pirmās daļas apsargāšanu, kā arī visus baroja ar karalauka virtuvē pagatavotu dārzeņu sautējumu, svaigu rupjmaizi un saldu tēju.

Daugavpils leišu biedrība

      Pēc svinīgās atklāšanas norise pārcēlās uz skatuvi. Pirmie dziedāt kāpa Daugavpils leišu biedrības pārstāvji. Skanēja gan ziņģes (kā paši leiši saka - romances), gan tautas dziesmas, gan ar pavadījumu, gan bez. Dziedāja visā visumā labi, kaut gan varēja just, ka pāris cilvēku neturēja pārējiem līdzi dziedājuma tīrības ziņā.

"Pagaminta Zarasuose"

      Kolektīvam bija atbraucis līdzi ermoņiku spēlmanis no Zarasiem, kurš pats nesen uzsācis taisīt ermoņikas - jāteic, visai īpatnējas: neparastas konstrukcijas, sakombinējot citu ermoņiku daļas.

Vilki

      Vilki uzstājās ar karavīru dziesmām no dažādām programmām. Kaut uz skatuves nebija vadītāja Liporu Edgara, kopa dziedāja tikpat braši kā parasti.

Rīgas Igauņu biedrības koris

      Rīgas Igauņu biedrības koris bija īsts koris: ar diriģentu, koriskām balsīm un korisku repertuāru. Lai arī folkloras kopu koncertā viņi īsti neiederējās (acīmredzot, tautiskāka igauņu pašdarbības kolektīva Rīgā vienkārši nav), tomēr tīrais, labskanīgais dziedājums un rāmais, saulainais laiks šo nesaderību padarīja tikpat kā nemanāmu.

Trejasmens

      Trejasmens dziedāja pavārgi, izpildījumā varēja just nedrošību. Interesanti, ka, atšķirībā no citām karadziesmu kopām, Trejasmens dziedāšanā iesaista arī meitas un sievas.

Bruņenieku cīņa

      Uz pēdējo dziesmu Trejasmenim pievienojās Skandinieki, un lībiešu dziesmas pavadījumā tika parādīta divu puišu ciršanās.

Skandinieki

      Skandinieki noskandidāja pa vienai stiprai, skaņai dziesmai no katra Latvijas novada un tad pārgāja uz kara dziesmām. Helmī Staltes runāšanās ar skatītājiem bija atraisīta un jauka.

Vilcenes

      Vilcenes šoreiz bija bez tautas tērpiem, vien apmetušas ap pleciem lakatus. Skanēja droši, kaut brīžam kādas notis gadījās iešķības.

Vilkači

      Vilkači dziedāja pārliecinoši, daudzbalsīgi, droši sauca gan karavīru dziesmas, gan arī talkas dziesmas. Uzstāšanās tika nobeigta ar asinis uzjundošu aicinājumu uz vardarbību: "Cērtami, cērtami, vajaga, vajag! Kā viņi darīja mūs brāļiem!" (Īsti gan nekļuva skaidrs, kas tie cērtamie.) Vispār, ansamblis ir spēcīgs, dziedātāji nav no pīkstētajiem. Tomēr tas vēl nešķiet esam nonācis līdz patstāvīgai sava repertuāra veidošanai un pārsvarā dzīvo uz agrāku paaudžu darba augļiem. Starp citu, gan Vilkači, gan Trejasmens esot dibinājušies 2000. gada 22. septembrī, tādējādi Baltijas sauli varētu uzskatīt arī par to dzimšanas dienas svinībām.

Rīgas Leišu biedrības vecākās paaudzes deju kolektīvs

Kur citur sastapsi tādas daiļavas?

Daudzās alus mučeles naskie dzērāji iztukšoja ātri vien

Loka šaušanas sacensības

Vai tev nav savas zīmes? Nebēdā, skaitļotājs to radīs!

      Tā kā atsevišķi Kalajeņģa (Kalā jeng) dalībnieki seboja, tad koncertu nācās uz kādu brīdi pārtraukt. Šis laiks tika aizpildīts ar leišu biedrības deju kolektīva vadītām rotaļām un dančiem, bruņinieku cīņām, loka šaušanas sacensībām un cienāšanu ar alu.

Auļi

      Pēc stundas pārtraukuma koncerts atsākās - uz skatuves kāpa Auļi. Bungu rīboņa un dūdu dūkšana bija tikpat skaļa kā Vendenē, bet muzikālā ziņā - apdaru veidošanā - ansamblis pat šķita esam virzījies priekšup: iespēlēm tika izmantotas stabules uz divi balsīm, dūdenieki dalījās, nodeva meldiju tāļāk un atkal vienojās, buņģieri izsita varenu soliņu.

Zaķus Zaķusalā sastapt neizdevās. Bet bebru darbošanās pēdas gan. Varbūt laiks salu pārsaukt?

      Kalajeņģis dziedāja lībiešu dziesmas, uzstāšanos pabeidzot ar žiperīgu "Čuhai-ņuhai" latviski. No citām uzstāšanās reizēm šī atšķīrās ar ļoti prasmīgu un atraisītu igauņu vijolnieka, kopas Raud ants dalībnieka, piespēlēšanu, kurš melodiju izcakināja krustām un šķērsām.

Raud ants

      Pēc neliela pārtraukuma (tik, cik vajadzēja, lai uzkrāmētos) sākās otrā daļa - pagānmetāla koncerts. Pirmais uzstājās igauņu ansamblis Raud ants: metālistu "pamatsastāvs" (elektriskā ģitāra, elektriskā basģitāra, daudzbungas), dziedātāja, koklētājs un jau pieminētais vijolnieks. Pārsvarā tika dziedātas tautasdziesmu apdares, kurās meitenes melodiskā dziedāšana mijās ar puišu rēcienu sērijām. Ansamblis radīja "salipinātības" iespaidu - tas nešķita esam vienots veselums, bet gan atsevišķi, nez kāpēc kopā salikti izpildītāji (vijolnieks spēlēja, bet tā īsti tomēr neizpaudās; koklīti lāga nevarēja dzirdēt; meitene dziedāja viduvēji; ģitārists to tik zināja, kā samāksloti rēkt vietā un nevietā).

Žalvariņis

      Otris bija leišu Žalvariņis (Žalvarinis); bez "pamatsastāva" tanī bija trīs dziedātāji - viens puisis (kurš arī piepūta dūkas) un divas meitenes. Pretstatā iepriekšējajai, šī kopa tiešām bija kopus: katram bija sava loma un sava vieta. Dziesmas - leišu tautasdziesmas tautiskā dziedājumā, bet ar metālisku pavadījumu; atšķirībā no pārējiem ansambļiem, vokāls bija patiesi melodisks un baudāms. Bez tam, kolektīvs pārējo vidū izcēlās ar pozitīvismu - runāšanās ar skatītājiem notika sirsnīgi, ar jauku smaidu balsī.

Metsatollis

      Igauņu Metsatoļļa (Metsatoll) sastāvā bija četri puiši - bez "pamatsastāva" (tā ģitārists arī dziedāja pirmās balsis) vēl bija puisis, ja nemaldos - Lauris (jau agrāk redzēts spēlējam folkloras ansambļos), kurš spēlēja tautas muzīkas (dūdas, kokles, vargānu, stabuli u.c.) un otru elektroģitāru, kā arī dziedāja otrās balsis. Mūzika izklausījās interesanta, varēja just radošu pieeju, tomēr varēšana netika līdzi iecerēm, dziedāšana brīžam kļuva netīra. Patīkami, ka, lai arī muzikanti laiku pa laikam skaļi iebļāvās, tie tomēr neķērca.

      Leišu Obtests (Obtest) - "pamatsastāvs" ar solistu - bija īstie rēcēji. Savu "briesmonīšu" tēlu viņi ir izkopuši gods godam, it īpaši dziedātājs, kurš kustējās kā traks, cilāja mikrofona kātu, taisīja briesmīgus viepļus un, protams, rēca cik jaudas. Iekš uzstāšanās nebija nekā tautiska - nedz meldiju, nedz muzīku, vienīgi vārdos varēja saklausīt šo to pagānisku ("alkst senie dievi" u.tml.).

      Koncertu noslēdza vietējais ansamblis Debesu kalējs jeb Skaifordžeris (Skyforger). Tas savu uzstāšanos bija iecerējis kā jaunā albuma Pērkoņkalve priekšāstādīšanu, līdz ar to vairums dziesmu bija no tā, tātad - tautas meldiju apdares. Ansambļa sastāvā - dziedošs ģitārists, piedziedošs basģitārists, vienkārši ģitārists un bundzenieks. Puiši spēlēja labi, pat ļoti. Diemžēl to nevar teikt par dziedāšanu - vairumā gadījumu tā bija tīša ķērkšana un sēkšana, bet tajās retajās reizēs, kad tika pāriets uz īstu dziedāšana, atklājās gan balsu viduvējās dabas dotības, gan nespēja nelažot. Interesanti bija dzirdēt Garo danci metāliskā izpildījumā - gods godam, dejas ritmika tika saglabāta, un to varēja brīvi izdejot. Ansambļa uzstāšanās laikā pēkšņi sāka zibeņot un līt, kas pērkonīgajai dziesmu tematikai īsti piederēja; manuprāt, tā bija skaista sagadīšanās, bet, kazi, varbūt tiešām viņi to pērkonu piesauca?

      Novēroju interesantu tendenci - jo labāk ansambļa dalībnieki mācēja dziedāt, jo mazāk viņi ķērkstījās. Varbūt šīs ķērkšanas patiesie iemesli ir vēlmē slēpt savus vokālos trūkumus? Vai varbūt no otra gala - cilvēki, kuri patiešām kopj savu balsi, nevēlas to ķērcot mocīt?
      Gandrīz visi otrās daļas uzstājošamies izmantoja muzikāli negodīgu paņēmienu - klausītāju apdullināšanu ar pārmērīgu skaņas stiprumu. Tas gan ir raksturīgi arī citiem mūsdienu mūzikas žanriem (ja vien tiek izmantotas strāvasatkarīgas muzīkas), tai skaitā arī populārajai mūzikai. Manuprāt, izpildītājiem būtu jādod klausītājiem iespēja sadzirdēt, noklausīties un izbaudīt savu mūziku, nevis jāapdullina ar skaļumu. Faktiski, tā ir darbošanās uz klausītāju veselības rēķina, un tas nav muzikanta cienīgi.
      Rīkotāju neizdarības dēļ koncerts netika tulkots, tāpēc ansambļi izlīdzējās, kā mācēja: igauņi runāja angliski, leiši - krieviski. Protams, tas bija likumpārkāpums, bet runa nav par to - kur gan Zaķusalā varētu gadīties valodas inspektors... Drīzāk, koncerta tulkošana būtu bijusi elementāra rīkotāju cieņas izpausme gan pret dalībniekiem, gan pret klausītājiem.
      Bija skumji vērot, kā vakara koncerta laikā pļava neatvairāmi pildījās izsmēķiem un tukšām pudelēm, tai skaitā stikla (un tai skaitā arī saplēstām - kas gan tos stiklus spēs salasīt?).
      Kopumā pasākums bija izdevies gan muzikālā (lielais dalībnieku skaits un daudzveidība sniedza daudz interesantu iespaidu), gan atpūtas (kā jau rakstīju, vieta un laiks bija brīnišķīgi), gan sabiedriskā ziņā (dažādu mūzikas virzienu integrēšana muzikāli attīsta abu virzienu auditorijas). Paldies dalībniekiem, rīkotājiem un atbalstītājiem!

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 24. septembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš