Folkloras festivāls "Baltica", Rīgā, Turaidā un Latgalē,
2003. gada 9.-13. jūlijā
Sīna tolka, Turaidā, 11. jūlijā
Pirms Baltikas tiku plānojis rakstīt vairākas reportāžas no dažādiem
Baltikas pasākumiem. Tomēr, atskatoties uz festivālu, sapratu, ka uztvēru
to visu kopā, kā vienu dižpasākumu, un dalīšana atsevišķos koncertos
būtu samākslota. Tā nu reportāžu cikla vietā ir sanācis viens lielāks
apcerējums par festivālu kopumā. Protams, tā kā pasākumi pārklājās, tad
neiznāca pabūt visos, tāpēc nebrīnieties, ka pieminēšu tikai redzētos.
Baltika aizsākās ar Baltijas dienu, kurā uzstājās tikai Latvijas,
Lietavas un Igaunijas ansambļi, bet tāļāki ārzemnieki vai nu vēl nebija
atbraukuši, vai piedalījās kā skatītāji un līdzdancotāji. Alus dziesmu
koncerts Lībiešu laukumā izcēlās kaut vai ar tematiku, dalībnieku
cienāšanu ar alu un pa pusei latvisko, pa pusei latgalisko koncerta vadīšanu.
Lielākā daļa ansambļu tiešām bija gatavojušies un dziedāja par alu, tomēr bija
arī izņēmumi, piemēram, leišu Gastautas priekšnesums bija tāds pats, kā
citos koncertos. Dziesma Es bij' alus dzērājiņa tika izpildīta vismaz
piecas reizes; šādos gadījumos, kad dziesmu jau nodziedājis iepriekš uzstājies
ansamblis, būtu vēlams mazliet mainīt savu programmu, dziesmu aizstājot ar citu
vai vienkārši nedziedot. Salnavas etnogrāfiskā
ansambļa priekšnesums iespiedās atmiņā gan ar veiksmīgo dziesmu izvēli, gan
smuko, dabisko izpildījumu. Mazliet vēlāk sākās danču koncerts Doma laukumā,
kurā liels skaits dalībnieku un arī daži skatītāji lustīgi dancoja līdzi
spēlētājiem un priekšārādītājiem.
Otrajā - Rīgas - dienā notika uzstāšanās Vecrīgas laukumos, gājiens pa
Vecrīgu, koncerti 5 Vecrīgas koncertzālēs, kā arī dižkoncerti Lībiešu laukumā
un Latviešu biedrības namā. No šīs dienas palikusi prātā līksmība, skaistie
koncerti, gājiens kā jau gājiens, vispār - viss bija kā nākas, varbūt tāpēc
arī sīkumi atmiņā neataust. Ak jā, pēc gājiena Doma laukumā notika atklāšanas
koncerts, aizsākts ar ritmisku izkapšu trīšanu Pīgožņu Jāzepa virsvadībā,
ar Skandiniekiem arķeoloģiskajos tērpos (esot tīši Baltikai
pašuvuši), Saeimas priekšsēdes runu, visu ārzemju ansambļu uzstāšanos, bet
diemžēl, dalībnieku pakāpenisku nozušanu: ja pirmie uzstājās pārpildītā
laukumā, tad pēdējie - tikpat kā tukšā. Acīmredzot, citus gadus, plānojot
dalībnieku barošanas laikus, šī problēma būtu jāņem vērā.
Senie ļaudis buras, Turaidā, 11. jūlijā
Trešā diena norisa Siguldā un Turaidā. Agrā pēcpusdienā iesākusies ar
ielu koncertiem Siguldā un fotoizstādes par Dainu kalnu un tanī
dziedājušajiem, kalušajiem un rīkojušajiem atklāšanu, tā pārauga folkloras
teātru priekšnesumos un siena talku rādījumos (tātad šāgada festivāla
saukļa - "siens, piens, viens" - tiešākajos atainojumos) ar, kā jau
tas nākas, ne vien dziesmām un pavalgu, bet arī zārdiem un dakšām (siens
gan bijis atvests, nevis Dainu kalnā sapļauts). Vakarpusē sākās danču
koncerts - tāda kā kopīga dižkoncerta vietas iesildīšana, kura, šķiet,
atmaksājās: lielkoncertam sākoties, gan skatuvpļaviņa, gan skatītāju
soli tik tiešām šķita "silti" esam. Dižkoncerta pirmajā daļā uz skatuves
kopīgai svinīgai norisei, kas vainagojās ar ziedu ugunij, pulcējās visi
Latvijas ansambļi, kuriem ir arķeoloģiskie lībiešu vai latgaļu tērpi. Nosacītā
otrajā daļā uzstājās viesi, bet katru viesu ansambli "uzveda" kāds Latvijas
ansamblis; te nu bija interesanti vērot, kāda nu kuram izdoma: daži vienkārši
uzstājās, citi veda virtenē, citi griezās elkoņos, bet
Vydsmuiža
pat nodziedāja sveikšanas dziesmu poliski, iespējams - Latgales poļu dziesmu,
jo Polijas ansamblis Sadečaņi to nezināja. Koncerta laikā iepriecināja
pārdomāti sīkumi: meistarīgi sakrautais sārts, kurš, aizdedzināts no augšas,
rāmi, bet pārliecinoši dega līdz pat koncerta beigām; skatuves aizmugurē pa
kalna kori neuzkrītoši aizbraucošais siena pajūgs. Pēc koncerta norisa lustīgi
danči, kurus, diemžēl, ap pusdiviem izdzenāja: skaņu veči esot ar mikriņu
braukuši dejotājiem bezmaz vai virsū. Tomēr, ja neskaita šo trūkumu, tad
Dainu kalna diena šķita veiksmīgākā un nozīmīgākā esam: varbūt tamdēļ, ka tā
bija festivāla vidū, varbūt - vislielākā sabraukušo dalībnieku skaita dēļ
(bija tādi lauku ansambļi, ka uz visām dienām netika), varbūt - skaistās
vietas, varbūt - labi izdevušamies koncerta dēļ.
Ceturtajā - novadu - dienā ansambļi tika sadalīti pa Preiļu, Rēzeknes,
Ludzas un Krāslavas rajonu pagastiem, un tad jau kā nu kuram gāja - citi
dabūja mājas alu dzert, citi - pirtī nopērties, citi - līdz rītam izdancoties.
Protams, lauku ļaudis, un it īpaši Latgalē, ir ļoti viesmīlīgi, un šādi
koncerti viņiem ir liels notikums, tāpēc visi bija gatavojušies godam.
Piektā bija noslēguma diena, un tā šoreiz notika Rēzeknē (acīmredzot,
finansiālu apsvērumu dēļ pēdējā laikā gan Baltiku, gan
Sudmaliņu noslēgumus rīko citās - pietiekami lielās, tātad
maksātspējīgās - Latvijas pilsētās). Aizsākusies jau no rīta ar ielu
koncertiem, ārzemnieku meistardarbnīcu (tiesa gan, muzeja bēniņos ir
tādam elpotāju skaitam neatbilstoša vēdināšana, bez tam īstu meistardabnīcas
vadīšanu bija sagatavojuši tikai ukraiņi), tā turpinājās ar viesu koncertu pie
Māras pieminekļa un deju koncertu klubā, līdz pārauga noslēguma koncertā
parka estrādē. Uz koncertu ar helikopteri bija ieradusies Valsts prezidente,
viņu, protams, sagaidīja un Rēzeknē pavadīja domes priekšsēdis Začests. Vai
dēļ augstajiem viesiem, vai dēļ pēdējās dienas noguruma, koncerts, lai arī
rūpīgi izplānots, tomēr sanācā nedaudz nervozs un saraustīts.
Pēc koncerta bija danči, un, kaut šoreiz neviens projām
nedzina, tomēr, tālā ceļa un pirmdienas darbu mudināti, ļaudis izplēnēja; līdz pusdiviem dejojam
bija palikuši tikai daži vietējie ballētiesgribētāji, kā arī atsevišķi ārzemju
ansambļi (somi un Anglijas Dūdalnieki), kam, acīmredzot, nebija kurp
steigties.
Setu vīri, Turaidā, 11. jūlijā
Ārzemju ansambļi šoreiz bija interesanti: ļoti spēcīgs armēņu deju
kolektīvs, labs poļu divu sastāvu (vidējā paaudze un jaunieši) deju kolektīvs,
somu dejotāji, itāļu gāršu pūtēju orķestris (kas šo rindu autoram neizprotamu
iemeslu dēļ visos koncertos izpelnījās stāvu publikas sajūsmu), ākstīgi angļu
dancotājvīri, norvēģu jaunieši, setu dziesmas dziedoši tērbatnieki, igauņu
jaunatnes apvienotā brigāde, Latvijā jau labi zināmā Luņu Arūna leišu kapela
Duja, krievu meitenītes no Pēterpils kondženes (dziedāja labi, tomēr
mūsu pašu
Ēlijas piektdienu
nepāršpļāva), spēcīga un visās jomās - dziesmās, dančos, spēlēšanā - varoša
ukraiņu ansambļu trīsvienība, un visbeidzot - aizjūras latviešu ansambļi:
Teiksma no ASV un Dūdalnieki no Anglijas. Diemžēl (varbūt -
likumsakarīgi?) mazo, izmirstošo tautiņu ansambļi bija folkloras festivālam
neatbilstoši. Navahietes brīžam dziedāja angliski ("far away") un uzskatāmi
parādīja, ka praktiska indiāniete spēj pašūt tautas tērpu no jebkuras tās
rīcībā nonākušas lupatas, tai skaitā arī no Amerikas Savienoto Valstu karoga vai puķainas
sintētikas. Tomēr tās, spriežot pēc rases, vismaz bija īstas, atšķirībā no
"ainiem", kuri sarunājās japāniski un bija tērpušies japāņu kimono. Radās
iespaids, ka ainu ansamblī pārsvarā ir japāņu tantiņas, kurām nav īsti ko
darīt un kuras nolēmušas tādā vīzē pavizināties pa pasauli.
Un nobeigumā - dažas pārdomas. Kā koncertu kopums, respektīvi, tā
Baltika, kas domāta skatītājiem (un dalībniekiem skatītāju lomā),
festivāls izdevās ļoti labs. Tanī pat laikā
pilnīgi nebija domāts par dalībnieku savstarpēju
kontaktēšanos un pieredzes apmaiņu: visi dzīvoja dažādās vietās un brauca
dažādus ceļus, un, pats trakākais, atšķirībā no citiem gadiem, nebija
vietas, kur naktīs pulcēties, lai sadancotos un sadziedātos! Daudziem
jo daudziem taču labākās Baltikas atmiņas saistās taisni ar šo,
neformālo pusi: ar sadancošanām pie Politehniskā institūta kojām, ar
"Saietu namiem" Mazajā ģildē. Nerunājot par to, ka taisni ar šo ārpuskoncertu
dzīvi mūsu Baltika vienmēr ir pozitīvi atšķīrusies no ārzemju
festivāliem. Protams, festivālam pārceļojot no Rīgas uz Latgali, tāds nams
vienuviet nav uztaisāms, tomēr tik izteiktu dalībnieku savstarpējas
sadarbošanās ignorēšanu reti kurš bija gaidījis.
Vēl gribētos atzīmēt veiksmīgo Baltikas noformējumu: simboliskie
koka grābekļi ne tikai daiļoja apkārtni, bet arī veiksmīgi pildīja
festivāla popularizēšanas uzdevumu - tie tika no ļaudīm pamanīti
un "apdziedāti" pat republikas mēroga presē.
Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 18. jūlijā
Bildes: Ansis Ataols Bērziņš