Kapelas "Sutaras" koncerts, Rīgā
2003. gada 16. martā
Tā negadās bieži. Pavasara saule ģildes krāšņo logu rūtīs un pieci muzikanti,
kas spēlē tā, ka nevien kājas cilājas, un visu laiku gribās smaidīt, bet
vienubrīd saproti, ka jāskrien pēc puķēm, jo nepateikt paldies par uzdāvināto
prieku nevari. Ir tik ļoti aprasts ar tautas mūzikas noļurināšanu, instrumentu
un klausītāju spīdzināšanu, ka sastapšanās ar prasmīgiem spēlmaņiem šķiet
brīnums. Bet vai tas no tiesas ir brīnums, un kā šādi brīnumi rodas?
Leišu tautas mūzikas kapela Sutaras (šķiet, ka latviski pareizāk būtu
rakstīt Sutars, tomēr, lai nejauktu lasītājiem galvu, lietošu festivāla
rīkotāju iedibināto rakstību)
pastāv jau piecpadsmito gadu, un visi tās
dalībnieki ir profesionāli mūziķi. Tas nozīmē, ka ikviens no viņiem ir guvis
muzikālu izglītību, un spēlēšana ir šo vīru maizesdarbs, nevis vaļasprieks.
Taču bez labas skolas un lielas pieredzes viņiem ir vēl kas - prieks. Tieši
prieks un patikšana ar kādu Sutaras spēlē rada brīnumu, jo vai tad spēja
ielīksmot citus, turklāt ar gaisa svārstīšanu vien, nav brīnums?
Sutaras
Koncerta programmu vislabāk raksturotu vārds "dažādība". Skanēja gan
sutartīnes, gan visīstākie šlāģeri. Tika spēlētas kokles, skuduči, stabules,
āža un ganu rags, tāšu taures, klarnete, tuba, ermoņikas, vijoles un base,
klabinātas karotes, šķindināti zvārguļi, sistas bungas, trijstūris un vēl
vesels lērums skaņurīku. Dziesmas un dančus kuplināja smieklīgi un gluži
nopietni stāsti, pie tam izrāde notika leišu, latviešu un krievu valodā.
Gandrīz neticās, ka to visu iespēja pieci cilvēki.
Mazā ģilde pēc remonta ir tiešām skaista, acis pašas "pielīp" krāšņajām
vitrāžām, kas bagātīgi rotā zāles logus. Gaidot koncerta sākumu, netiku gudra,
vai labsajūtu rada tēli, vai vienkārši gaismas spēle krāsainajos stiklos.
Tomēr tikt skaidrībā man neizdevās - nebija kad. Kolīdz Sutaras nostājās
skatītāju priekšā un sāka priekšnesumu, visa mana uzmanība bija veltīta
viņiem. Kā muzikanti panāca tādu spraigumu, kā viņiem izdevās noturēt
klausītāju uzmanību neatslābstošu gandrīz pusotras stundas garumā?
Sutaras
Svētdienas koncerts noslēdza kapelas viesošanos Latvijā. Divas iepriekšējās
dienas bija notikumiem gana piesātinātas, lai nogurdinātu spēlmaņus, taču viņi
bija moži. Arī baltie tautas tērpu krekli nerādījās noguruši, un zīda lakatiņš
ap vadītāja Antona Foka kaklu izskatījās kā svaigu puķu pušķis. Kā jau
rakstīju, visi muzikanti ir sava amata meistari un lieliski pārvalda pat
vairāku instrumentu spēli. Turklāt spēlē Sutaras dalībnieki ar visu, ko Dievs tiem
ir devis - rokām, kājām, lūpām, acīm, ausīm, deguniem un bārdām. Ar visu
ķermeni muzikanti pauž aizrautību un spēles prieku. Stāstot un dziedot mūziķi
nevairās ielūkoties publikai acīs, tādējādi uzrunājot klātesošos arī ar
skatienu. Lai katrs justos līdzdalīgs, klausītāji tiek aicināti dziedāt un
spēlēt kopā ar muzikantiem, gan plaukšķinot, gan rībinot veļas dēli un
šķindinot monētas. Publika labprāt atsaucas, jo aicinājums nav uzbāzīgs,
Sutaras necenšas par varītēm padarīt mūs laimīgus. Programmas numuri
raiti seko cits citam un ir tik daudzveidīgi, ka apnikumam vai garlaicībai
vienkārši nav kad piezagties. Protams, ne viss bija perfekti, kāda nots
misējās, salmu pūšamais instruments pat lūdzams neskanēja, bet tas nebija
svarīgi. Kopiespaids bija tik labs, ka sīki negludumi, pārvērsti jokā, tam
piešķīra vien dzīvīgumu un vienkāršību. Es priecājos, ka Sutaras bija
Rīgā, un saku viņiem "paldies" par jauko dienu.
Raksts: Ieva Bērziņa, 2003. gada 17. martā
Bildes: Ansis Ataols Bērziņš