"Kokles" kasetes prezentācija, Rīgā
2003. gada 22. februārī
22. februāra vakarā Tautas mūzikas centra zāle (un, šķiet, arī pārējās
telpas) bija cilvēku tā piebāztas, ka ne apgriezties. Ābolam varbūt arī
atrastos kāda vietiņa, kur nokrist, bet daudziem dibeniem šāda laime netika,
tāpēc liela slodze bija jānes kājām un stutētajām sienām.
Kokle
Pēc nelielas kavēšanās, kas tomēr nepārsniedza pieklājības robežas, koncerts
sākās ar Kokles vadītājas Dinas Kalniņas uzrunu, kurā viņa aicināja šo
koncertu uztvert kā stāstu un ļaut, lai šis stāsts mūs vada. Tiesa gan, šā
rakstu gala autoram dzirdētās dziesmas (un arī daži instrumentāli skaņdarbi)
īsti vienotā stāstā nesasaistījās, jo to tēmas bija visai dažādas - te bija
gan gadskārtu dziesmas, gan rotaļu dziesmas, gan danču melodijas.
Par paaudzēm pašdarbībā visbiežāk runā saistībā ar deju kolektīviem, kur ir
jaunākās, vidējās un vecākās paaudzes dejotāji. Kokli laikam varētu
dalīt jaunajā, jaunākajā un visjaunākajā paaudzē. Šīs grupas koncertā dažus
"gabalus" spēlēja un dziedāja atsevišķi, dažus kopā, un ir labi, ka šis
dalījums nav strikti norobežojošs. Turklāt vismaz koklēšanas un dziedāšanas
ziņā visjaunākās dalībnieces nemaz tik daudz neatpaliek. Jāatzīst, ka neesmu
cītīgs folkloras koncertu apmeklētājs, tāpēc grūti vērtēt. Katrā ziņā bija
interesanti. Dziesmas bija dažādas gan tematiski, gan - lietojot svešvārdu -
aranžējuma ziņā: no "a capella" dziedājuma, dziedāšanas kustību pavadījumā
(riņķa deja) un vienkāršas ritma piesišanas ar plaukstām līdz pat veselam
kokļu, stabuļu un vijoļu ansamblim, kuram nez kādi vēji bija piepūtuši klāt
arī ģitāras un svešzemju bungas. Koncertam bija divas daļas, un starpbrīdī
Kokles dalībnieki paspēja pārģērbties. Grūti pateikt, vai tas tika
darīts, lai parādītu jaunos (?) krekliņus, vai kāda cita iemesla dēļ (tiesa,
kas tiesa, zālē bija ļoooti karsti), bet nemanīju, ka otrā daļa būtu izteikti
neformālāka muzikālā ziņā.
Kokle
Pēc koncerta Kokle pateicās tiem cilvēkiem, kas līdzējuši kasetes
tapšanā, un šīs pateicības veids, manuprāt pelnījis vislielāko atzinību. Katrs
"īpašais cilvēks" saņēma dāvanā siera rituli. Katrs latvietis ir praktisks
radījums, katrs folklorists ir ēdelīgs radījums, tāpēc šāda praktiska un ēdama
velte priecē katru sirdi (un vēderu). Turklāt saule (kasetes nosaukums -
"Iebrauca saulīte") lieliski sasaucas ar apaļu siera rituli.
Pēc tam nāca cienasts un - miniet trīs reizes, ar ko gan palaikam beidzas
folkloristu saieti - danči.
Vērtējot pasākumu kopumā, izbrīnīja tas, ka tik maza uzmanība bija pievērsta
Kokles izdotajai kasetei, kaut arī pasākums bija sludināts kā kasetes
priekšāstādīšana. Tikai, šķiet, vienu reizi atskanēja norādījums, ka izdotā
kasete arī kaut kur šeit esot atrodama. Šis vakars drīzāk atgādināja tādu kā
atskaites koncertu, kurā vecākiem, radiem un draugiem parāda visu, kas
iemācīts. Uz tādām domām vedināja kokļu, vijoļu un stabuļu (blokflautu) spēle
lielā barā. Manuprāt, tas nav īsti pamatoti ne no folkloras tradīcijas, ne arī
no mākslinieciskā viedokļa. Pēdējais īpaši attiecas uz vijoļnieču ansambli,
kur skanējums brīžiem atgādināja "Re, es arī vijoli protu spēlēt!" (pēc
vajadzības uzsvērt vai nu "es arī" vai "arī vijoli"). Laikam jau tomēr
Koklei ir tāda "mācību ansambļa" loma, kas pati par sevi ir ārkārtīgi
vērtīga, un panākumi ir ļoti pārliecinoši. Liela daļa ansambļa dalībnieču
spēlē ij kokles, ij stabules, ij vijoles, turklāt dara to atzīstamā līmenī.
Tikko teiktais it kā ir pretrunā ar iepriekš minēto par vijoļu kopskaņu, bet
jāatceras tas, ka folklorā ir pieļaujams nedaudz "etnogrāfisks" (akadēmiski
izglītotajiem - netīrs) skanējums, bet tas īpaši "negriež ausīs" tikai tad, ja
spēlē tikai viens instruments, piemēram, vijole. No otras puses, ļaut koncertā
spēlēt tikai kādai atlasītai elitei arī būtu nepareizi. Kā šo pretrunu
atrisināt, nudien nezinu.
Nobeigumā piebildīšu, ka tomēr sameklēju pasākumā tik vāji reklamēto kaseti
uz palodzes zāles aizmugurē, nopirku to un mājās noklausījos. Un man patika.
Te spēju saklausīt gan koncerta sākumā solīto stāstu, gan jauku un neuzbāzīgu
instrumentu spēli, gan skaistu dziedāšanu.
Raksts: Jānis Barons, 2003. gada 20. martā
Bildes: Jānis Barons
