Festivāla Baltica'03 ieskaņas sarīkojums Viļānos
2003. gada 4. janvārī
Latvijas ziemas baltais aukstums, tā pārplēstais Viļānu apkures katls un
viļāniešu viesmīlība bija šī sarīkojuma konteksts, bet sarīkojums pašā ziemas
spelgonī aicināja domāt par pavasari, vasaru un lielo Baltica 2003 siena
talku. Nevar noliegt kādu pretrunu starp tradīcijas noteikto notikuma
atbilstību gadalaikam un notiekošo Viļānu kultūras namā, bet tas viss
risinājās tādēļ, lai labāk sagatavotos līdzdalībai festivāla notikumos un
izrādītu festivāla rīkotājiem tieši to sava dziesmu, deju, stāstu un rotaļu
pūra daļu, kas rēzekniešuprāt vislabāk atbilst Baltica 2003 tēmai - "siens,
piens un viens", kur siena vākšana ir viens no galvenajiem vasaras darbiem, kad
jāliek lietā visa zemnieka gudrība, lai īstā laikā nopļautu zāli, kad tā ir
uzziedējusi, bet nav pārziedējusi; kad saule pie debesīm ir tik ilgu laiku,
lai zāle paspētu pārvērsties sienā bez lietus; kad sienu vāc domājot par
nākamo ziemu, kad būs jābaro ganāmpulks un ir kāds viens, kas ir atbildīgs gan
par to lai viss notiktu laikā, gan par to lai pietiktu, gan par to lai visi
būtu pārtikuši līdz nākamajam pavasarim, gan par to, lai visi priecīgi
padarījuši un talkas mielastā un dančos ne tikai aizmirstu, bet arī pievarētu
darba sūrumu.
Viļānos bija sapulcējušās Rēzeknes rajona folkloras kopas un etnogrāfiskie
ansambļi (kopskaitā 11), kas gribētu redzēt sevi festivāla Baltica 2003
dalībnieku skaitā. Viņu padarīto lūkot bija sabraukuši rīdzinieki, festivāla
Baltica 2003 rīkotāji un tradicionālās kultūras zinātāji - Anda Beitāne,
Zaiga Sneibe, Liāna Ose, Aina Salmane, Jānis Rozenbergs, Ilze Ziņģīte un Māra
Mellēna, kuri grib iepazīt folkloras draugu veikumu tradīciju pārmantošanā un
apgūšanā, kā arī dalīties ar savām zināšanām, pieredzi, lai palīdzētu
folkloras kopām un etnogrāfiskajiem ansambļiem pilnveidot savu tradīcijas
apgūšanas un izrādīšanas prasmi.
Jāatzīst, ka lūkotājus kopumā raksturo rūpes par tradicionālās kultūras
mantojuma saglabāšanu, popularizēšanu un kontekstualizēšanu iespējami
autentiskā formā mūsdienu kultūras kontekstā un neizmērojama labvēlība pret
visiem tradicionālās kultūras kopējiem, tāpēc kritiskās piezīmes nav jāuztver
kā personisks apvainojums, bet kā aicinājums līdzdarboties tradicionālās
kultūras kopšanā, to sargājot no mūsdienu kultūras samākslotības, neīstuma un
pseidovērtībām, kas katrā no mums atrod vietu sava visaptverošā rakstura un
uzbāzības dēļ.
Rēzeknes rajons šī gada festivāla kontekstā ir īpašs, jo festivāla noslēguma
sarīkojums ir ieplānots 13. jūlijā Rēzeknē, tāpēc visi rajona ansambļi,
atbilstoši savai varēšanai un iespējām, varētu būt līdzdalīgi gan festivāla
sagatavošanā, gan norisē.
Tagad par kopu priekšnesumiem, to raisītām pārdomām un aktuālām problēmām
tradicionālās kultūras apgūšanas un praktizēšanas jomā.
Bērnu un jauniešu folkloras kopa Biteites no Viļāniem (vadītāja Inga
Stafecka), kura bērnu un jauniešu folkloras grupu kontekstā izceļas ar labām
priekšdziedātājām, atzīstamu dziedātprasmi mazās grupās un labām muzicēšanas
iemaņām, šoreiz iepazīstināja ar ganu ieražām un rotaļām, kā arī ar ganu
dziesmām. Bērni darbojas brīvi, labi zina sava novada muzikālo folkloru un
izceļas ar rotaļāšanās aizrautību kā arī ar individuāliem priekšnesumiem -
Leilas Magomedovas, Zanes Stafeckas u.c dalībnieku dziedājumiem. Tā bija
gadījies, ka kopā bija sanākuši ne tikai Viļānu puses gani, bet skanēja ganu
dziesmas no plašākas apkārtnes, jo mūsdienu dzīves ritms cilvēku tik ļoti
nepiesaista vietai kā tas bija pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā, tāpēc arī
ganu un pavasara dziesmas skanēja ne tikai no Viļāniem, bet arī no Varakļāniem
un Balvu puses, jo meiteņu vecāsmātes jaunībā dzīvojušas pārnovadā. Tāpat
rotaļa Savas acis izraudāj' pazīstama visā Latvijā.
Rūta
Rēzeknes pilsētas folkloras kopa Rūta
ar vadītāju Sarmīti Opincāni bija
sagatavojusi siena talkas norises ar dziedāšanu, mīklu minēšanu un asprātīgām
sarunām. Dažas dziesmas tika pavadītas ar mutes ermoņikām (As naguoju lapnu
pruotu), kā ritma instrumentus izmantojot kociņus un robdēli (Rikšiem laidu
kumeliņu). Kā atzina pati vadītāja, instrumentu lietošanu noteikusi vēlēšanās
priekšnesumu padarīt izteiksmīgāku un krāsaināku, bet dziļāka pamatojuma
Rēzeknes puses tradīcijās tam nav.
Olūteņš
Folkloras kopa Olūteņš no Feimaņiem, kuru vada Irēna Ivanova, bija
izvēlējušies iepazīstināt skatītājus un klausītājus ar dažādām talkām
latgaliešu sētā. Tur tika apdziedāta gan siena talka, gan kartupeļu talka, gan
mežā braukšana, gan cūku bēres. Priekšnesuma ieguvums bija kartupeļu talkas
stāsts par Donātu, kuram bija visādi gājis, jo apēsts bijis vairāk nekā tādam
mazam cilvēkam klājas, savukārt stāstījums par cūku bērēm un mežā braukšanu
jau likās tā kā par garu, un klausītāji to apliecināja ar paralēlu pievēršanos
savām sarunām. Kopu raksturo ieintersētība savas puses folkloras mantojumā,
bet priekšnesumā reizēm jūtama nedrošība, piemēram, Zīdi, zīdi, popuveite sauc
divas sievas, tāpēc lai drošāk. Šķiet, ka Feimaņu tradīcijā agrāk šādu
priekšdziedāšanas veidu nepazina.
Rogovkas etnogrāfiskais
ansamblis (vadītāja Anna Garanča) iepriecināja visus klātesošos ar
skanējuma atbilstību tradicionālās dziedāšanas manierei. Var tikai apskaust 5
ansamblī darbojošos bērnus, kuriem ir iespēja apgūt tradicionālo dziedājumu
darbojoties kopā ar šādi skanoša etnogrāfiskā ansambļa sievā un vīriem.
Rogovkiešu priekšnesums bija veltīts ganu dziesmām, stāstiem un rotaļām .
Rotaļa Zaļa zāle, zaļa zāle apakš manām kājām bija tik dabiskā un līdzi aicinošā ritmā,
ka tā vien gribējās piedalīties. Tas arī viens no tradicionālās kultūras
apguvēju un popularizētāju galvenajiem uzdevumiem - radīt vēlēšanos
līdzdarboties gan izzinot, gan apgūstot, gan vienkārši piedaloties rotaļas
norisē.
Folkloras ansamblis Atauga (vadītāja Lidija Titova), kas apvieno rajona
pensionētās skolotājas, lai vienotos dziedātpriekā un izbaudītu kopdziedāšanu,
kopā būšanu un darbotiesprieku ir vērā ņemama Rēzeknes rajona kultūras
parādība. Ansambļa skanējums gan tuvāks vokālā ansambļa dziedāšanas manierei
nekā etnogrāfiskajam dziedāšanas stilam. Pašām dalībniecēm patīk tas, ko viņas
dara un tas nav mazsvarīgi, taisnības labad gan jāatzīst, ka klausītājus un
skatītājus priekšnesums sevišķi neaizrāva.
Rikavas etnogrāfiskais
ansamblis jau ilgus gadus kopj teatralizēta
priekšnesuma tradīciju. Šogad ansambļa sagatavotā programma, kas ataino
launagu pļavā un pāriešanu no vienas pļavas uz otru pļavu, izcēlās ar dialogu
spraigumu par galveno varoni - paslinko puisi Jēkabu, kurš iemidzis pie siena
kaudzes saulē, nokavējis ēdienreizi, bet tik un tā ir ne tikai apdziedāšanas
vērts, bet aizķēris arī kādas meitas sirds stīgas. Priekšnesumam labs temps,
spraigi dialoga teksti, kas izspēlēti bez liekiem pārspīlējumiem. Brīžiem bija
grūti sadzirdēt un čiuļa ausij daža laba asprātība paskrēja garām neizbaudīta.
Dziedājums izlīdzināts, bet aizraušanās ar dziesmas satura un rakstura
izspēlēšanu nereti noved pie samākslotības.
Folkloras kopa Viļuonīši
ar vadītāju Ingu Stafecku bija sagatavojuši siena talkas norisi ar raksturīgām
sarunām, dziedāšanu un dancošanu. Šajā priekšnesumā veiksmīgi izmantoti
etnogrāfiskie priekšmeti - koka siena dakšas un grābekļi, kas iepazīstina
skatītājus ar šo priekšmetu pielietojumu, bet netraucē kopas dalībniekiem
darboties. Viļuonīšus raksturo atzīstama dejotprasme un dejas prieks, kā arī
ieinteresētība tradicionālās dziedāšanas manieres padziļinātā apgūšanā. Tāpēc
pieejamā metodiskā materiāla tautas balsu apgūšanā - Ziemeļlatgales mēslu
talkas balsu iekļaušana programmā nav jāuzskata par neveiksmi, jo nav taču
Viļānu puses balss, bet gan par veiksmīgu virzīšanos uz priekšu dziedātprasmes
apgūšanā.
Kolnasāta
Sakstagala Franča Trasūna muzeja folkloras kopa Kolnasāta kopā ar vadītāju Inesi
Pāvuli iepriecināja visus klātesošos ar trim brīnišķīgām siena talkas
dziesmām, nesamākslotu un pievilcīgu priekšnesumu, ļoti labu telpas izjūtu,
iekārtojot talkas mielasta vietu turpat Viļānu kultūras nama zālē un ar savu
darbošanos, dziedāšanu un rotaļām radīja ilūziju, ka visi esam nokļuvuši
talkas mielastā. Kā jau katros godos pienāca laiks arī apdziedāšanai un tika
jau arī Rīgas lūkotājiem stāsts par to kā "pīci čyuli mani vede mežeņā
meizynuot". Tas viss labas gaumes un labas satikšanas robežās, pie tam
ievērojot tādus apdziedāšanās tradīcijas smalkumus kā vaibstu nepakustēšanās
un labvēlība pret apdziedamo.
Bērzgales etnogrāfiskais ansamblis (vadītāja Bernadeta Opincāne) bija
pievērsies talkas dažādām izpausmēm, izmantojot gan senāka slāņa muzikālo
materiālu - talku balsus, gan ziņģes un jaunāka laika dziesmas, piemēram,
Rikšiem laidu kumeliņu ar piedziedājumu "ok-tai-rīdi-rallalā"! Šoreiz
etnogrāfiskais ansamblis dziedāšanas manierē bija tuvinājies vokālam
ansamblim, bet pašam priekšnesumam bija ilustratīvisma un samākslotības
iezīmes, piemēram, teksts "tolka nuoca sieteņā, auneņš brēce klieteņā" un auna
brēcienu attēlojums, darbošanās ar sirpjiem un grābekļiem, dziedot Vysu dīnu
Jumi dzynu. Kopumā etnogrāfisko ansambli raksturo ieinteresētība tradicionālās
kultūras dažādu slāņu apguvē, bet varētu padomāt par stilistiski vienota
priekšnesuma izveidi.
Mākoņkalna folkloras ansamblis un vadītāja Ināra Smirnova bija izveidojuši
dziesmu virkni par cilvēka dzīvi uz zemes no šūpuļa līdz kapam. Kopai ir
neliela pieredze sadarbībā ar klausītājiem un skatītājiem, tāpēc priekšnesumā
jūtama koncentrēšanās uz sevi, reizēm varbūt uz dziesmas saturu, bet nevis uz
dziesmas aizvadīšanu līdz klausītājiem. Mākoņkalnā ir bagātas tautas
tradīcijas, bet tuvākajā apkārtnē šī ir viena no retajām folkloras kopām,
tāpēc jāvēl dalībniekiem un vadītājai pacietība, liela ieinteresētība un
mīlestība savas puses muzikālā materiāla apguvē un tā popularizēšanā gan
Latgalē, gan visā Latvijā.
Makašānos mīt folkloras un dziedāšanas skolotāja Marija Andina, kuras mamma
Anna Ivone ir viena no tradīcijas zinātājām, glabātājām un kuras dziesmas,
tautas medicīnas gudrības kā arī baznīcas dziesmu repertuārs ir plaši
dokumentēts gan Tautas mūzikas centra ierakstos, gan Etniskās kultūras centra
videotēkā, gan Dzintara Liepiņa filmētajos baznīcas dziedājumos bēru un mirušo
atceres gadījumā. Marija Andina vada Makašānu amatniecības skolas deju kopu
Kūkleite, kuras repertuārā ir Marijas apdarinātas mammas mācītās dejas. Šis ir
tas jocīgais gadījums, kad saglabātā tradīcija ir tik tuvu, ka tā bieži vien
netiek pienācīgi novērtēta un pārņemta bez uzlabojumiem, tāpēc jaunieši nevis
vienkārši dejo tautas dejas, bet kopā ar vadītāju veido īpašus pielāgojumus
skatuvei, iestudējot uziešanu, noiešanu un dejas rakstu, tā samākslojot pašu
dejas tradīciju, bet jāatzīst skolotājas veiksme jauniešu piesaistīšanā deju
apguvei un viņas atzīstamās muzicēšanas iemaņas, pavadot tautasdejas.
Ozolmuižas folkloras kopa, kuru arī vada Marija Andina, izveidojusies dažus
mēnešus atpakaļ, tāpēc var tikai uzteikt cilvēku vēlēšanos nodarboties ar
savas puses tradīciju iepazīšanu un izmantot viņiem pieejamos tradīciju
zinātājus no pašu vidus, apgūstot paralēli dažas pamatlietas, kas jāzin katram
tradicionālās kultūras kopējam - gan par goda tērpu valkāšanu un darināšanu,
gan tautas deju dejošanu, gan skaņveidi, dziedot tautas balsus.
Raksts: Māra Mellēna, 2003. gada 11. februārī
Bildes: Māra Mellēna