Festivāla Baltica'03 ieskaņas sarīkojums Rīgā
2002. gada 14. decembrī

      Sestdienas dienā, 14. decembrī, Imantas Kultūras namā Baltikas skatei pulcējās Rīgas kopas (pareizāk sakot - to puse: visas vienā dienā salikt nebija iespējams), kā arī Tukuma rajona ansambļi.

Laiva

      Koncertu iesāka Laiva - ar dziesmām par Zemes māti un iļģiem. Kā parasti, priecēja ansambļa daudzskaitlīgums un dalībnieku nodarbinātība, gan dziedot, gan spēlējot. Ansamblis dziedāja labi, bet, zinot vadītājas Andas Ābeles rūpīgo attieksmi instrumentus skaņojot, mazliet pārsteidza kokļu nesaskanēšana. Bija arī tīri instrumentāli gabali - ar koklēm, vargām, bungām un stabulēm.

Skandinieki

      Skandinieku nosaukumu šoreiz glāba Dāvis Stalts - ja viņa nebūtu, ansambli nāktos pārsaukt par Skandiniecēm. Priekšnesuma moto - "šai zemei ir sievietes vārds - māte Latvija". Ar šādu veiklu triku no zemes tēmas pārgājušas pie māšu tēmas, dalībnieces dziedāja (kā vienmēr - skaņi un skaisti) gan par Ceļa māti, gan Laimes māti, Krūmu māti, Gausa māti un pat par "muomuleņu, kas šyupoj vuolyudzeitis šyupelī". Priekšnesumā bija arī pārsteigumi. Pirmkārt, uz skatuves nebija Helmī Staltes, bet visu priekšnesumu vadīja viņas meita Julgī; radās iespaids, ka Helmī nav nākusi ar nodomu - lai ansambļa grožus pamazām sāktu nodot meitai. Nekā slikta tur nav, dabiska lieta, pie tam meita ir spējīga šo darbu godam pārņemt. Vienīgais, kas traucēja - igauniski-postfolkloriskā dziedāšanas maniere, ko Julgī apguvusi Vīlandes studiju gados un kas Skandiniekos īsti neiederas. Bet gan jau pierīvēsies. Otrs pārsteigums bija aizjūras kopas Lini dalībnieces Zintas Pones dalība Skandiniekos, pie tam spēlējot akordeonu, no kura lietāšanas Skandinieki pēdējā laikā bija veiksmīgi izvairījušies.

Vilki

      Vilki uzstājās ar savas jaunās plates repertuāru. Šoreiz programma jau bija vīriem "pielipusi" - nejuka nedz vārdi, nedz spēlēšana. Vīru pārliecinātās sejas un drošās balsis atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.

      Arī Dandari no zemes ātri vien "pāršļūca" pie kaut kā sev tuvāka. Ilmāra Pumpura vārdiem: "Zeme, upes, ezeri, kalni, meži, līdzenumi un ļaudis, kas tos apdzīvo." Tie ļaudis izrādījās esam lībieši, kuru dejas Dandari bija nolēmuši rādīt. Veroties reinlendera viegli somugriskajās kustībās, skatītāji jau bija bezmaz noticējuši redzam lībiešus, tomēr latviskā dziedāšana "kaut dārziņš man būtu un drusciņ naud's" atgrieza tos īstenībā (kaut arī tā ir pārnacionāla tēma). Visā visumā Dandari uzstājās ļoti labi, jūtami labāk kā citās skatēs pēdējo četru gadu laikā - tiem bija atstrādāta, vienota programma, un jauks, nesamākslots un nesamocīts izpildījums.

Vilcenes

      Vilcenes dziedāja par to, kā meitai jāpamet sava zeme un jādodas tautās. Šoreiz viņas bija jūtami pastrādājušas un dziedāšanas māku pilnveidojušas. Tomēr tas, ka pie saukšanas tika liktas visas dalībnieces, arī tādas, kurām nav atbilstošu dotību, neatmaksājās - arī atsevišķa saucēja rada iespaidu par visu ansambli un tās izpildījumam jābūt pieņemam.

Pūrs

      Pūrs no Tukuma dziedāja Bērziņu Luža savāktās dziesmas par bitēm un medu. Dalībnieki bija tērpti vasarīgās linu drēbēs (tiesa - dažu sievu tērpi izskatījās tāļi no tradīcijas), liela daļa vīru bija basi. Vadītāja spēlēja akuci, tai piepalīdzēja vīrs ar saulcerīti jeb tūbu un vijolniece (kas, kā nākamajā dienā izrādījās, piespēlē arī Līvlistam). Vijolniece pat nodziedāja vienu solo dziesmu un līdz ar vārdiem "es meitiņa no Kurzemes, nopinusi vainadziņu", uzlika vaiņagu galvā; tas gan ilgi galvā neturējās, jo bija par mazu, laikam tomēr nebija pati pinusi. Ansamblis dziedāja labi, tam ir gan balsis, gan duka, tomēr kaut kas nebija labi tieši ar pašu priekšnesuma programmu - jocīgas pusmūža sievu skraidelēšanas vijoles zumzoņas pavadījumā u.tml.

Budēļi

      Budēļi dziedāja par rudziem, kā arī nodancoja pašizdomātu danci ar Alšvangas meldiju. Priekšnesuma otru daļu veidoja nu jau lielo meitu sauktās dziesmas par precību tēmu. Kleperu Jāņa runāšana starp dziesmām bija sirsnīga un asprātīga. Pievelkot strīpu, varētu teikt: dziedāja labi, bet spēlēja viduvēji - ar instrumentu kopāskanēšanu bija problēmas.

Vilkači

      Vilkači - četri jauni puiši, pārsteidza ar kvalitatīvo dziedājumu: visiem četriem skanēja, visi četri bija spējīgi labi nosaukt. Kaut gan savu briedumu ansamblis sasniedzis nav - tas vēl priekšā. Labo dziedājumu mazliet traucēja nelatviski biežā bungu sišana (tā laikam ir nodeva modei). Dziedāts tika "par zemi, ko mīlam - par mūsu tēvzemi".

Milzkalnieki

      Milzkalnieki bija tas pats, kas Pūrs (ansambļiem ir viena vadītāja - Anita Apine), tikai palielinātā variantā (ap 40 dalībnieku!). Lai gan tēma bija pilnīgi cita - gani un siena pļauja, tomēr vienalga radās sajūta, ka Pūra tērpos un muzīkās ir ietērpušies citi ļaudis, bet viss pārējais ir palicis pa vecam. Acīmredzot, vienam vadītājam ir ļoti grūti vadīt divus vai vairāk ansambļus, katru no tiem izveidojot savādāku, ar individualitāti (kaut gan ir zināmi gadījumi, kad tas ir izdevies).

Pērkonītis

      Priekšpēdējais uzstājās Zaķumuižas Pērkonītis - bērnu ansamblis. Gan pusaudži, gan pavisam maziņi bērniņi dziedāja ļoti smuki, varēja just, ka vadītāja viņu dziedātmākā iegulda daudz radoša darba. Tēma - "Piena ceļš", respektīvi, no ganu rīksts līdz sviesta kubulam.

Rīgas Danču klubs

      Koncertu noslēdza Rīgas Danču klubs. Radās iespaids, ka priekšnesums nav nostrādāts - programmai pietrūka vienotības (vai nu tematiskas, vai horeogrāfiskas), dejotājiem - sadejotības, muzikantiem - saspēlētības un piespēlētības dejotājiem. Žēl, jo iepriekšējās Baltikas skatē (pirms trim gadiem) Danču kluba priekšnesums bija pārliecinošs.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 12. janvārī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš