Festivāla Baltica'03 ieskaņas sarīkojums Valkā
2002. gada 9. novembrī

      Dienu pirms Mārtiņiem Valkas Kultūras nama plašajā zālē pulcējās kopas no Rietum- un Ziemeļvidzemes. Dalībnieki, kā jau godos pieklājas, saposušies sēdēja ap balti klātiem galdiem, kurus bagātīgi rotāja pīrāgu, āboļu un arī alus krūku apaļumi. Nama māte - folkloras kopas Sudmaliņas vadītāja Skaidra Smeltere teicās esam priecīga, redzot tik daudz ciemiņu, un aicināja vadītājus izlozēt kopu uzstāšanās secību.

Sudmaliņas

      Kā pirmie plāna vidū nāca paši valcēnieši. Sudmaliņas dziesmā saņēma Jumi un, jau iepītu vārpu vainagā, pārnesa sētā. Talkas māte čaklos strādeniekus tūdaļ pamieloja gan ar īpašu - no jaunajiem graudiem ceptu - maizi, gan ar speciāli Jumim brūvētu alu. Pēc mielasta, protams, danči un rotaļas, joki un draiskulības. Uzvedums ritēja raiti, balsis bija skanīgas, kājas dancī neķērās, tomēr kaut kas maķenīt pietrūka, kādas pārsteiguma ogas, lai teiktu: "Desmitniekā!"

Cielava

      Cielava šajā reizē pieminēja savus tuviniekus, kas jau aizgājuši Viņsaulē. Priekšnesums bija kluss un mierīgs. Telpas plašums un klausītāju knosīšanās kluso stāstījumu dažbrīd apslāpēja pavisam, izraisot spraiguma kritumu priekšnesuma gaitā. Varu saprast, ka nav viegli lielai auditorijai skaļi vēstīt par ļoti personīgām izjūtam. Reti kurš pilnā balsī klāstītu, ka viņa vecmāmiņa bijusi patiesi labestīgs cilvēks un cik daudz mīlestības tā tuvajiem dāvājusi. Tādi vārdi nāk klusām. Tomēr publiska izrāde pieprasa labu dzirdamību, tādēļ allaž der pārdomāt ko, kā un kad sacīt.

Dzīne

      Koncertu turpināja gluži jauns ansamblis - Dzīne no Ķoņiem. Saturiskā ziņā dziesmas aptvēra darbus, kas padarīti ļauj celt galdā smaržīgu maizes klaipu un ne to vien. Kopumā uzstāšanās bija izdevusies, vienīgi gribētos, lai kolektīvs izkoptu savu savdabību, un klausītājiem Dzīne nejuktu nedz ar Pīni, nedz Tīni, nedz Līni.

Dzieti

      No Cēsīm pa galvu pa kaklu bija atskrējuši Dzieti. Arī viņu nesums bija tāds uz ātru roku saķepļepots. Instrumenti kopā neskanēja, pirksti piņķerējās, tā ka pa brīžam vēlējos, lai viņi noliktu skaņurīkus malā un muzicētu tikai ar balsīm, jo dziedāt Dzieti māk. Vadītājai, uzrunājot klausītājus, trūka sirsnības un vienkāršības.

Rota

      Līdz ar Rencēnu Rotu zālē uzvēdīja siena smarža. Plānā sabira lieli un mazi talcinieki baltos lina krekliņos ar grābeķiem rokās. Rota dziedāja, dancoja un teica ticējumus. Dabūjām dzirdēt, kā pareizi darināms grābeklis, kas gaidāms, ja puisim un meitai grābeķi pļāvā nejauši saķērušies un vēl daudz citu stāstu. Rencēniešiem skanēja brangi, un viņu prieks ielīksmoja arī klausītājus.

Ziemeri

      Folkloras kopas Ziemeri programma aptvēra teju vai visu gadu, tā ka varējām dzirdēt gan pavasara darba dziesmas, gan rudens precību un kāzu meldiņus. Ausis priecēja malēniešu izloksnē teiktās teikas un stāstījums par sūdu talku. Vārdu sakot, viss bija gludi, varbūt pat par daudz. Īpaši to attiecinu uz skanējumu, kas man šķitās pārāk korisks.

      Mežābele sēja miežus, kūpināja aiz kalna dūmus un paslepus darīja alu. Tā kā dalībnieki lielākoties bija gados jauni, tad šeit varētu būt rodama atbilde jautājumam, kādēļ dziedātais mani nepārliecināja. Bet tā nav liela bēda, kad mazās "alus dzērājiņas" paaugsies, tām ķešā būs vismaz pusducis labu galda dziesmu.

Jaunlaicene

      Jaunlaicene, sākot uzstāšanos, attina krāšņu "dziesmu" kamolu, kas, priekšnesumam beidzoties, tika atkal saritināts. Noslēgtā loka kompozīcija un dziesmu saturiskā dažādība pavēra iespēju katram klausītājam pašam izspriest, ko gan šis priekšnesums kā veselums vēstīja. Jāatzīstas, ka noguruma vai muļķības dēļ, es pie saprašanas netiku.

      Tad kārta pienāca ansamblim Nāburgi, kas izrādijās tepat no Valkas esam. Nāburgu dziesmas stāstīja par lauka darbiem - aršanu, ecēšanu un, protams, pļauju. Piebilstot, ka Rotas ļaudis nav pateikuši svarīgāko, proti, kad tad siens pļaujams, tika noskaidrotas vēl dažas senas patiesības par siena vākšanu. Uzstāšanās bija īsa, un, iespējams, tieši tādēļ laba.

Delve

      Beidzamā savu varēšanu rādīja Delve. Kā vēlāk uzzināju, tad grupas nosaukums nozīmējot "lāča ķepa". Tāda izvēle neesot nejauša, jo lācītim esot pieci nadziņi, bet ansambļa kodolu veido divas sievas un trīs vīri. Delve bija atvedusi līdzi sev pūķi - pašu darinātu instrumentu, kas no tiesas izskatījās iespaidīgi. Dziedātājs gan pūķis nekāds dižais nebija - tarkšķēja vien. Kopas priekšnesums nebija piesaistīts kādai noteiktai tēmai, taču dalībnieki izturējās brīvi un atraisīti, tādējādi gūstot skatītāju atzinību un simpātijas.

      Vērtējot pasākumu kopumā, jāuzteic tā rīkotāji, jo viss bija godam. Mārtiņa vakars atnāca piekusis un priecīgs.

      Raksts: Ieva Bērziņa, 2002. gada 14. novembrī
      Bildes: Ieva Bērziņa