Lielās folkloras gada balvas pasniegšanas ceremonija
2002. gada 31. oktobrī

      Ceturtdien, oktobra pēdējajā dienā, Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē tika pasniegtas folkloras gada balvas. Vakaru vadīja Dace Bula un Andris Kapusts, abi ģērbušies melnā, Andrim šlipses vietā spilgts, sarkanīgi-oranžs, skarains veidojums. Pēc nelielas uzrunas zālē tika aicināti laureāti, atvērās sānu durvis, un, goda solim skanot un dūdiniekiem (Eduarda Klints vadībā) pa priekšu ejot, zālē ienāca un priekšējās skatītāju rindās sasēdās viss apbalvoto pulks (pēc balvas saņemšanas saņēmēji tika sēdināti uz skatuves). Pēc Kultūras ministres Kārinas Pētersones apsveikuma nolasīšanas (tās pārstāvja izpildījumā) vienu dziesmu nodziedāja Bārtas etnogrāfiskais ansamblis (viņi bija vienīgie balvas saņēmēji, kas uzreiz sasēdās uz skatuves).
      Tad, ar pabiezu grāmatu rokās, acīmredzot - Lerha-Puškaiša pasakām, runu turēju ekspertu komisijas priekšsēdis, arķeologs Urtānu Juris. Varētu šķist, kāds gan sakars folklorai ar arķeoloģiju, bet viņš to izskaidroja; reiz viņa tēvs, arīdzan arķeologs, esot teicis, ka arķeoloģija esot mirusi folklora, bet folklora - dzīva arķeoloģija. Tā lūk. Urtāns arī pasniedza pirmo balvu - par tradicionālās kultūras materiālu publicēšanu. To saņēma Folkloras krātuves darba grupa - Māra Vīksna, Elga Melne, Vilis Bendorfs un Dace Sparāne.

Uzstājas nometnes Trejdeviņi spēlmanīši dalībnieki

      Nākamās balvas tika piešķirtas par izglītības veicināšanu. Tās pasniedza Vidzemes augstskolas rektors Cimdiņu Pēteris, kurš, atcerējies, ka reiz vijoļskolotājs viņam teicis, ka vijoles lociņu viņš turot tā kā mēslus dakšas, nonāca pie secinājuma - mēslu talka tik tiešām ir ļoti tuva un radniecīga muzikālajai folklorai. Tāpēc pirmā balva tika jauniešu folkloras nometnes Mēslu talka Ziemeļlatgalē rīkotājiem Rutai Cibulei, Andai Beitānei un Dzintaram Čerbakovam. Otru balvu saņēma Pēteris Jansons, kādreiz Dandaros saukts par Peksi - par bērnu muzicēšanas nometnes Trejdeviņi spēlmanīši rīkošanu. Tad uz skatuves paspēlēja un padziedāja Pētera sievas Sandras vadītā bērnu kopa Taureņi, bet pēc tam - visi trejdeviņi spēlmanīši.

Rita Drīzule teic pateicības vārdus

      Pēc jaukās muzicēšanas Helmī Stalte pasniedza balvas par mūža ieguldījumu. Tās saņēma: Rita Drīzule (ilggadēja Folkloras krātuves darbiniece, folkloras vācēja un pētniece, vairāku tautasdziesmu izlašu sagatavotāja, pētījumu tulkotāja), Valda Marija Šuvcāne (lībiete, lībiešu kultūras glabātāja un popularizētāja, ansambļa Līvlist dalībniece, grāmatas Lībiešu ciems, kura vairs nav autore) - viņa, starp citu, pastāstīja, ka tikpat kā esot uzrakstījusi vēl vienu grāmatu, šoreiz tieši par lībiešu folkloru, Mirdza Berzinska (ilggadēja Folkloras krātuves darbiniece, folkloras vācēja, Latviešu tautasdziesmu izdevuma līdzstrādniece), Ella Ceriņa (tautas lietišķās mākslas studijas Cēre ilggadēja vadītāja un skolotāja) un Jāzeps Radziņš (tautas daiļamata meistars, lietišķās mākslas studijas Vācelīte vadītājs, pinējmākslas skolotājs).

Ilga Leimane un Lidija Jansone dzied pēc balvas saņemšanas

      Balvas par novadu savdabības aizsardzību un kopšanu bija divas, un tās pasniedza filozofe Bucenieku Ella. Pirmo saņēma novadpētnieks Rusmaņu Sigurds, kurš pastāstīja kā tā novadu pētīšana aizsākās - par vienu un to pašu ēku kolhoza priekšsēdētājs stāstījis vienu, bet ciema padomes priekšsēdētājs - otru; tā nu esot bijis jātiek skaidrībā, kas patiesībā ar to ēku noticis. Otru balvu saņēma folkloristu aprindās pazīstamas sievas - Alšvangas Suitu sievu vadītāja Leimaņu Ilga un Gudenieku suitu vadītāja Jansonu Lidija (par uzveduma Suitu kāzas izveidošanu). Ilgai saucot un Lidijai atlokot tika gan apdziedāti zālē sēdošie, gan iztirzātas dažādas sabiedriskas problēmas, tai skaitā demogrāfiskā (Es jums teikšu, labi ļaudis, nebūs labi šai zemē: maz bij kāzu, maz kristabu, maz dzimst jaunu arājiņu.).
      Tad, Kapustu Andrim pasludinot, ka Latvijas dzīļu bagātība - māls, spēj stāties līdzās pat arābu naftai, tika parādīts filmas par Latgales podniekiem Mālu maģija fragments; nav grūti uzminēt, ka balvu par tradicionālās kultūras vērtību popularizēšanu saņēma filmas veidotāji - Ieva Freinberga, Janīna Kursīte, Ginta Kaldava un Normunds Čirkste. Balvu pasniedza mākslas zinātniece Ingrīda Zemzare.
      Pēkšņi, visiem par lielu pārsteigumu, Kapustu Andris, pateicis, ka vēl neesot dejots, nometās ceļos un sāka riktēt miķi guleniski, zem tā paliekot spilventiņu. Kā nākamais numurs tika pieteikta indiešu deja Tanana (par vēl lielāku pārsteigumu). Un tiešām, uz skatuves parādījās sieviete indiešu drēbēs, kas to (ieraksta pavadījumā) nodejoja (miķis uz grīdas bija domāts zvārguļiem uz viņas kājām). Tad uz skatuves kāpa Kultūras fonda priekšsēdis Bankovsku Pēteris un pastāstīja, cik jocīgi viņam reiz izgājis - Rīgā nopircis Krievzemē izdotu grāmatu par latviešu rakstiem, un tā izrādījusies nopietnāka par visām iepriekš redzētajām. Tās autore Svetlana Rižakova tad arī bija nupat dejojusī indiešu dejotāja, kā arī balvas par folkloras zinātnisko izpēti saņēmēja. Noteikti jāpiebilst, ka Svetlana noturēja runu ļoti labā latviešu valodā.

Dzied Rucavas etnogrāfiskais ansamblis

      Pēdējais sveicējs bija Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe. Viņš bija lakonisks. Pateicis "kas tad glabātu un sargātu šo kultūru, ja ne jūs?", viņš balvas par tradicionālās kultūras mantojuma glabāšanu un aizsardzību pasniedza Bārtas un Rucavas etnogrāfiskajiem ansambļiem. Bārtenieki sāka dalīt pateicības puķes saviem draugiem un radiem, bet rucavieši rīkojās prātīgāk un vienkāršāk: neko daudz nerunājuši, nodziedāja smuku dziesmu. Ar to arī ceremonija beidzās.

Ļaudis pulcējas kliņģeru ēšanai

      Pēc koncerta visi tika aicināti uz Balto zāli, kur deva ēst kliņģeri un dzert šampānieti. Kad izsalkums bija remdēts, tad tika arī sadziedāts (pēc Skandinieču iniciatīvas).

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2002. gada 3. novembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš